Vienā valodā

Diezgan spilgti atceros brīdi, kad apmēram sešu gadu vecumā mani piemājas rotaļlaukumā uzrunāja kāda meitenīte, bet es neko nesapratu. Tas bija šokējoši – kā var būt tā, ka cilvēks runā, bet es nesaprotu? Ar mammas palīdzību noskaidroju, ka meitenīte bija mani uzrunājusi krieviski – valodā, ko tolaik vēl nepratu. Vēlāk iemācījos gan šo, gan vēl divas citas svešvalodas. Valoda kļuva par manu studiju jomu, un šodien valoda ir viens no maniem profesionālajiem darbarīkiem, ar kura palīdzību pelnu maizīti.

Pavisam nesen e-adresē saņēmu paziņojumu no kādas lielas valsts iestādes saistībā ar darījumu, kas skar manu īpašumu. To lasot, atkal sajutos kā toreiz, pirms daudziem gadiem, kad mani uzrunāja svešā meitenīte. Taču atšķirībā no bērnības epizodes šoreiz lasīju dokumentu it kā latviešu valodā. Taču stils, kādā tas bija uzrakstīts, bija tāds, ka nācās lasīt vēl un vēlreiz, mēģinot saprast, ko cienījamais valsts ierēdnis man un citiem dzīvokļu īpašniekiem vēlas pateikt. Tekstā viena otrai sekoja neskaitāmas atsauces uz likumu pantiem un e-pakalpojumiem, zem svītras katrā lappusē gluži kā zinātniskā darbā rindojās saites uz interneta resursiem. Lai gan sūtījums bija adresēts konkrēti man, pēc tam vēl nācās doties uz kadastra sistēmu un meklēt attiecīgos datus, lai pievienotajā tabulā spētu atrast aili, kas attiecas tieši uz manu dzīvokli. Nezinu, kādu datu aizsardzības regulējumu būtu pārkāpusi šī iestāde, ja šai konkrēti man adresētajā vēstulē būtu uzreiz norādījusi precīzu informāciju tieši par manu īpašumu.

Man savulaik paveicās ar darbaudzinātāju, kurš mācīja runāt un rakstīt skaidri un vienkārši. Tā, lai otrs, kurš klausās vai lasa, saprastu un spētu uztvert, ko esam gribējuši pateikt. Lai tekstu spētu saprast dažādi cilvēki – neatkarīgi no viņu vecuma, izglītības, profesijas vai citiem parametriem. Skaidra, saprotama valoda palīdz cilvēkiem orientēties notiekošajā, droši pieņemt lēmumus un justies iesaistītiem. Savukārt sarežģīts un ar speciāliem terminiem un likumu atsaucēm piebārstīts teksts rada barjeru un spēj padarīt pat vienkāršas lietas lieki apgrūtinošas. Nespēju saprast, kāpēc daudzām valsts institūcijām ir tik grūti atradināties no ieraduma runāt ar sabiedrību tā, it kā sarunas partneris būtu juristu kolēģija, nevis parasts iedzīvotājs. Kurš no tā ir ieguvējs?