Uz nākotnes rēķina

Bet ziemā, kad kaķis vairs nevarēja uz lauka neko samedīt, bet no miežu plāceņiem vien negribēja pārtikt, viņš ar aizbildinājumiem par došanos uz kristībām devās mieloties no nebaltai dienai noglabātā tauku podiņa. Viena tāda reize, otra, trešā un – kā gadījies, kā ne, brīdī, kad tiešām ģimenei radās vajadzība izmantot krājumus, to vairs nebija – bija vien tukšs podiņš jeb iztukšītis.

Par šo pasaku atcerējos, vērojot, kā mūsu valdība, apstiprinot nākamā gada valsts budžetu, ar vieglu roku izlēma it kā uz trim gadiem (tā lemts šobrīd) atņemt vienu no sešiem procentiem no valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām, ko katrs no mums, kas cer pēc darba gaitu noslēguma saņemt vecuma pensiju, krāj savai nākotnes pensijai otrajā pensiju līmenī, lai valsts spētu izmaksāt pensijas tiem, kas tās šobrīd saņem.

Pensiju otro līmeni valsts ieviesa pirms 23 gadiem, nosakot, ka daļa no valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām netiek izmaksāta esošajiem pensionāriem, bet gan ieguldīta un uzkrāta mūsu katra nākotnes pensijai. Tika norādīts, ka ieguldījumu mērķis ir nodrošināt, lai pensijas kapitāls pieaugtu straujāk nekā inflācija un vidējā darba alga valstī, un uzkrātā nauda paralēli pirmā pensiju līmeņa pensijai dos mums papildu ienākumus vecumdienās. Katrs otrā pensiju līmeņa dalībnieks var pats izvēlēties savu ieguldījuma plānu un līdzekļu pārvaldītāju, vērtējot, kur noguldītā nauda varētu nest lielākus augļus. Kopš 2020. gada spēkā ir arī iespēja atstāt otrā pensiju līmeņa uzkrājumu mantojumā gadījumā, ja cilvēks nenodzīvo līdz vecuma pensijas piešķiršanai.  

Un nu pēkšņi noteikumi mainās, protams, solot, ka tas tikai tā, pagaidām, uz laiku. Var jau saprast – krīzes situācija, kaut kāds risinājums jāatrod, protams, pensionārus bez iztikas līdzekļiem atstāt nevar. Un tas taču tikai viens procentiņš! Taču, mazliet pameklējot informāciju, redzam, ka šī nav pirmā reize, kad valsts ķērusies klāt otrajam pensiju līmenim. Un arī tolaik, 2008. gada krīzes laikā, tika sacīts, ka tas tikai uz laiku, tika solīta atgriešanās pie 10% iemaksas otrajā pensiju līmenī, taču tas nav noticis joprojām. Reizē, raugoties uz aktuālajiem demogrāfiskajiem rādītājiem, secināms, ka īpašam optimismam nav pamata – ja mana paaudze vēl nāk no tiem laikiem, kad dzimušo skaits pārsniedza mirušo skaitu, tad kopš deviņdesmitajiem gadiem dzimstības līkne arvien sarūk, bet mirušo – aug, dažos gados pat divkārt pārsniedzot dzimušo skaitu. Vietā ir jautājums – kas pelnīs pensiju manai paaudzei? Vai paliksim pie tukša podiņa?