Runāt un sadzirdēt vienam otru

Šis gadījums izklāstīts šajā rakstā. Citas valsts iedzīvotāja, kura pieradusi pie citādākas attieksmes pret invalīdiem, mūsu pilsētā saskārusies ar neiecietību, neizpratni un nosodījumu. Viņai, neskatoties uz invaliditāti, neļāva bez rindas ieiet akvaparkā. Kasiere neesot bijusi informēta par šādām privilēģijām invalīdiem. Savukārt rindā stāvošie cilvēki izrādījuši neizpratni un neiecietību. No vienas puses, šī situācija parādījusi, ka mūsu sabiedrība nav nobriedusi savā attieksmē pret invalīdiem. Mums par to būtu jākaunas. Taču, no otras puses, kasiere tik tiešām varēja nezināt, kā rīkoties konkrētajā situācijā, jo mūsu likumdošana neregulē invalīdu tiesības tikt apkalpotiem ārpus rindas.

Sievietei nav ārēju invaliditātes pazīmju, turklāt viņa, iespējams, sākotnēji nebija uzrādījusi invaliditātes apliecību. Sieviete akvaparkā neieradās viena, bet gan kopā ar draudzeni un bērniem. Cilvēkiem, kuri gaidīja rindā un kuri arī bija kopā ar bērniem, negatīvu reakciju, iespējams, varēja izraisīt jau pati doma, ka nāksies sev priekšā bez rindas palaist nevis vienu cilvēku, bet veselu grupu. Kā savā komentārā norādījis eksperts, iejūtīgai attieksmei pret invalīdiem būtu jākļūst par katras sabiedriskās iestādes labo praksi. Piekrītu. Taču tam ir nepieciešams vairāk publiski pieejamas informācijas par to, ka mums līdzās ir cilvēki ar īpašām vajadzībām, kuri arī vēlas izmantot visus pakalpojumus un kuriem ir tiesības uz izklaidi.

Rīgas Centrāltirgū vienkārši ir izvietoti informatīvi plakāti, kas vēsta par invalīdu apkalpošanu bez rindas, un ar to ir izrādījies pietiekami. Ventspilij grūti pārmest nedraudzīgu attieksmi pret invalīdiem. Pilsētas pašvaldība mērķtiecīgi pielāgo pilsētas infrastruktūru šādu cilvēku vajadzībām. To pamana ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī mūsu pilsētas viesi. Taču jebkuru sasniegumu vienmēr var uzlabot.

Pirms dažiem gadiem pilsētas dome sāka dialogu ar mazuļu vecākiem, lai uzzinātu viņu viedokli un ieteikumus par to, kā mūsu pilsētu padarīt pieejamāku un draudzīgāku vismazākajiem ventspilniekiem. Šāds dialogs derētu arī ar tiem, kuri pārstāv invalīdu intereses. Minētās situācijas akvaparkā varēja arī nebūt, ja tur būtu īpaši apmācīts asistents, kurš palīdzētu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Pilsētas peldbaseinā, piemēram ir pielāgota ierīce, lai palīdzētu invalīdiem. Protams, jebkuram jaunievedumam nepieciešami papildu līdzekļi. Taču ne viss ir novērtējams naudā.

Pirmām kārtām būtiski ir runāt un sadzirdēt vienam otru – tas palīdzēs izvairīties no daudziem konfliktiem un aizvainojumiem.