Līvs. Brīvs

Brienam upē un daudz, daudz smejamies. Ejam pāri Irbei pa pusizjukušiem dēļiem vietā, kur šodien stalti un vientulīgi stāv vienīgais trošu tilts Ziemeļkurzemē. Esot Lielirbē, es ikreiz noglāstu sava vectēva Mihaila Sadova veidoto, sievasmātei veltīto pieminekli un ļoti, ļoti lepojos ar viņu, ar viņa talantu un māku taisīt smukas lietas. Arī ar balto kapu žodziņu un melnajiem stabiņiem. Man tolaik šķiet, ka mums ir pati godpilnākā senču atdusas vieta, un es jūtos piederīga. Man ir taisna mugura un gars, kuru nesalauzt.

Latvijai atgūstot neatkarību, sāk plīvot arī lībiešu zili-balti-zaļie karogi. Kā jūra, kā smilts, kā meži, – tā mana ome teica. Atgūt savu stūrīti baltās smilts īsti nesanāk. Vietai pie upes, kur reiz bija Ezermalu māja, pāri iet padomju gados uzbūvētais betona tilts. Turklāt iespējamo mantinieku ir ļoti daudz, neviens neuzņemas kārtot papīrus. Neuzņemas arī mēģināt oficiāli atgūt pasē tautības ierakstu līvs. Padomju gados daudzi jo daudzi lībieši pieskaitīti latviešiem. Tā kā dzimtas koka jaunākajos zaros pavisam legāli plūst arī latviešu un krievu asinis, nepareizības sajūtu man nav bijis, vien dziļi iekšā lībiešu būšana kņudējusi. Kad Elza devās uz aizsauli, kad izveidojās pašai sava ģimene, lēnām beidzās mana dzīvā saistība ar Lielirbi, lai arī vēl ilgi vārdu salikums spēka vieta man asociējas tieši ar turieni. Mazi bērni, daudz visādu iešanu un skriešanu, pārcelšanās no Ventspils uz Popi, kurai muižas laikos piekritīgas esot bijušas arī piekrastes lībiešu zemes. Atskārsme, ka līdz ar to savā ziņā esmu atgriezusies teritorijā, kurai esmu piederīga no mammas mammas puses.

Un tad nāca šī gada jūnijs, kad, personīgo dzīves virpuļu iedvesmota, Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrodu 1935. gada tautas skaitīšanas 127. lappusi. Ances iecirknī, Mazgalnieku mājā, kopā ar radiem tolaik dzīvo mana omamma Elza ar vīru Jēkabu Tomeli un savu divus gadus veco dēliņu Arturu. Kad uzšķiru 423. lappusi, jūtos kā vinnējusi loterijā, aizturu elpu un skatos, skatos, skatos. Ezermalu mājai, kurā apgaismošanai tolaik lieto petroleju, pieskaitīti septiņi cilvēki. Liels ir iekšējais saviļņojums! Didriķis, Līna, Milda, Lūcija, Arnis, Ēriks, Leontine. Vecākie bērni jau ir atstājuši dzimto vietu, vecvectēvs Dāvids – miris. Laimīgi izlasu, ka manas 1889. gadā dzimušās vecomes – Līnas Urgas – tautības ailītē rakstīts: lībiete. Ar to ir pietiekami, lai es savā pasē salabotu labojamo. Ir augusts, kad saņemu jaunos dokumentus.