Balti būt 0

Teoloģijas doktors Juris Rubenis Integrālās izglītības institūta interneta mājaslapā savā publikācijā Kas man ir pirmajā vietā? raksta tā: «Karš ievaino cilvēku ķermeņus, valstu infrastruktūras, ekonomiku, bet galvenokārt – cilvēka dvēseli. Vai tad mēs nezinām, ka visvairāk citus mēdz ievainot ievainoti cilvēki? Ikviens karš spēj degradēt cilvēku līdz zemākajiem, tumšākajiem instinktiem, taču kara apstākļi var kļūt arī par negaidītas izaugsmes laiku, ja atklājam sevī jaunus līdzcietības, mīlestības un izturības avotus.» Rubenis uzdod jautājumus un mudina domāt: «Kādiem neatrisinātiem jautājumiem manā/mūsu iekšējā pasaulē mudina pievērst uzmanību ārējais karš; kā stingri nostāties pret karu, nevairojot agresiju sevī, sabiedrībā un pasaulē u.c.»

Aizvadītās divas nedēļas man tuvo cilvēku lokā izgaismojušas pilnu krāsu spektru – kāds ir steidzis palīgā ukraiņiem, savas vajadzības atstājot rītdienai; kāds apdomājis kur un kad bēgt – ja nu; kāds tikai ar grūtībām atraujas no ziņu plūsmas; kāds pats piedalās tās veidošanā; kāds raud; kāds liesmo agresijā; kāds turpinoši budistu mierā apzinās: ne vējš, ne karogs.

Īsi pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā piedalījos Helingera sistēmiskajos ģimenes izvietojumos. Bija vairāki darbi, kuros sakne šodienas dzīves samezglojumiem bija rodama cilvēka neapzinātās sērās par reiz karā zaudētiem ģimenes locekļiem. Pamatīgos mudžekļus izdevās atšķetināt. Karam sākoties, sajutos jo pateicīgāka par šo pieredzi. Ja sakārtotu visus mūsu slāņus, visas pieredzes, paliktu tikai tīra gaisma un visaptveroša pieņemšana. Tomēr ir karš. Cilvēce nespēj – balti būt.

Dzejniece Maija Kalniņa savā Facebook ziņu lentā ierakstījusi: «Mani draugi latvieši! Mani draugi krievi! Mani draugi ukraiņi! Mani draugi – jebkuras tautības un ticības. Šis ir necilvēcības karš pret cilvēcību. Nojauksim savus miera laikā celtos ierakumus un kāpsim no tiem ārā. Padosim roku viens otram, lai izkāptu. Un piedosim. Sev. Viens otram. Vakardienai. Katra tāda piedošana ir viena uzvara šajā kaujā. Visas piedošanas būs uzvara karā. Dievs, sargi Ukrainu! Dievs, sargi pasauli! Sargāsim viens otru!»

Un, lai arī pieļauju, ka palīdzība, kuru Latvija šobrīd sniedz Ukrainai, vienlaikus ir arī lūgšana, lai kas tāds nenotiku mūsu zemē, es izvēlos ticēt, ka kopīgi radītais gaismas daudzums būs pietiekams, lai zemeslode turpinātu griezties – pilna auglīgas dzīvības.