Kurš nav dzirdējis mīklaino frāzi Māksla pieder tautai? Tās kājas aug no 20.gs. sākuma revolucionārās Krievijas, bet gadsimtu gaitā kājas iesakņojušās tā, ka pat mūsdienās nereti jāsastopas ar šī postulāta realizāciju dzīvē. Ierastais skaidrojums ir aptuveni tāds - ja tautas masām kādas mākslas izpausmes nav saprotamas, tātad tās nav atbalstāmas vai arī - tās ir pat kaitīgas, naidīgas utt.

Mākslinieks ir riskanta profesija. Jo nereti profesionāls mākslinieks - tāds, kura darbus pa laikam kāds iegādājas un, kura radošo darbību atbalsta valsts dažādu fondu radītu konkursu veidolā, riskē palikt neēdis jeb nesaprasts. Starp pēdējām divām nepabeigtajām norisēm ir grūti izvēlēties, jo bieži tas nozīmē vienu un to pašu.

Piemēram, Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķis ir “veicināt līdzsvarotu kultūras un mākslas nozaru jaunrades attīstību un kultūras mantojuma saglabāšanu valstī saskaņā ar valsts kultūrpolitikas vadlīnijām” (www.vkkf.lv). Iesniedzot projektu kādā no fonda nozarēm, jāpaļaujas uz nozares ekspertu komisijas lēmumu par vai pret. Ekspertu komisija, protams, ik pa laikam mainās, un tās pieņemtie lēmumi ir tikpat neobjektīvi un objektīvi kā jebkuri cilvēcisku būtņu pieņemtie.

Būt par tautas priekšstāvi arī ir riskanti, bet šāda izvēle, atšķirībā no mākslinieka sūtības, vismaz nav uz mūžu.

Tie, kas bieži iesniedz projektus, gandrīz tikpat bieži atteikuma gadījumos mēdz saņemt standarta atbildes- nepārliecina projekta rezultāts vai (nedaudz patīkamāka versija) - projekts mazāk aktuāls, salīdzinot ar citiem. Regulārie projektu iesniedzēji, protams, ir rūdīti kā tērauds, bet arī viņiem reizēm pagrūti norīt šos atteikuma vārdus. Savukārt, mākslinieks, kura vienīgais bruņojums ir viņa vārds vai darbs, pēc kārtējā atteikuma mēdz sajusties tik satriekts, ka izvairās no turpmākas projektu iesniegšanas. Vizuālās mākslas nozares atbalstāmajās norisēs minēta “mākslas darbu tapšanu, nodrošinot nepieciešamos materiālus”, un nekam jau citam radošā stipendija, uz kuru var pretendēt fiziska persona, resp., viens māksliniekķermenis, netiek izmantota. Par kādu naudu, lai iegādājas audeklus, krāsas? Ja pēc kārtējā noraidījuma, mākslinieks tomēr vēl ir tik stulbs vai neatlaidīgs un turpina gleznot/ radīt grafikas utt., mēģinot realizēt savas radošās ieceres uz neesošā budžeta rēķina, valsts var justies rāma kā ķirzaka saulē - līdzsvarotais jaunrades process tiks nodrošināts no iekšienes, t.i., skaistums nāks no iekšām.

Vēl ir arī vietējie pilsētu kultūras konkursi, kuriem nolikumos ir aptuveni tas pats rakstīts, kas Valsts Kultūrkapitāla fondam, turklāt, arī pašvaldību līdzekļi tā pati valsts naudiņa vien ir.

Piemēram, “pilsētai nozīmīgu kultūras projektu īstenošanu dažādās kultūras un mākslas nozarēs” vai “finansēt fizisko un juridisko personu iniciētos jaunrades, pētniecības un tradicionālās kultūras attīstību sekmējošus projektus” (no Kurzemes pilsētu kultūras projektu konkursu nolikumiem).

 Vietējos konkursos iesniedzot projektu radošās stipendijas atbalstam, jābūt gatavam kā pionierim saņemt nevis vienkārši atteikumu, bet vēl arī ieteikumu, ko tieši vajadzētu radīt, lai viņa radītais atbilstu kāda izpratnei par mākslu. Jocīgi jau ir. Kad mākslinieka darbs grezno kāda biroja aklo sienu, radot šajā sienā brīvu plakni domām, un tādejādi piešķirot arī šī biroja saimniekiem zināmu vērtību, diez vai kādam ienāk prātā sākt dot padomus, kam un kā darbā bija jābūt attēlotam. Bet tiklīdz tautas pārstāvju/priekšstāvju ziņā ir pieņemt lēmumu par mākslinieka radošās darbības atbalstu, labi domātos padomus var dabūt kā pumpas uz gurķiem.

"Tautiskums mākslinieka daiļradē izpaužas tādējādi, ka tā (daiļrade) uzsūc tautas gudrību, atspoguļojot tautas cīņu par atbrīvošanos." V.I. Ļeņins savulaik postulēja, ka: "Māksla pieder tautai. (..) masām tā jāizprot un jāmīl". Pamatojoties uz šo nepieciešamās izpratnes koncepciju, PSRS tika plaši finansēta dažādo valstī dzīvojošo tautu nacionālā māksla un kultūra (piemēram, katrā lielākā apdzīvotā vietā bija jābūt kultūras namam, kurā bija jādarbojas tautas dziesmu un deju kopām, tautas teātrim, dažādiem daiļamata pulciņiem u.tml.).

Jauki. Kultūras centri mums ir joprojām. Ir kāda mākslas daļa, kas pieder tautai. Un ir mākslinieki, kas arī ir tautas daļa. Viņu darbā nav jāsaskata iespējas materializēt savas idejas vai iespējas veidot plašpatēriņa produktus. Tā ir retā iespēja paskatīties uz pasaules aklo un svešo sienu caur kāda radīto gleznu jeb logu.

Komentāri (0)

  • 0
    Ventiņmeita 09.03.2016, 09:47:53

    Māksliniekam (tāpat kā politiķim) ir trenēta spēja uz līdzcilvēku tekstiem atbildēt ar "jā, jā", bet darīt savu. Būtībā tas ir jautājums par spēju vai nespēju pārvaldīt savu domu un virzienu dzīvē. Nobirt/nobrukt jau gadās mums visiem, bet tas tikai attīsta māku spēlēties ar dzīvi.

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: