Lai gaiši ceļi!

Traģēdija satricinājusi pilsētu līdz pašiem pamatiem. Mēs visi kaut kādā mērā esam saistīti. Pa vienām un tām pašām ielām raitā solī aizejam ikdienas gaitās un palaižam tajās savus bērnus. Apmeklējam vienus un tos pašus kultūras pasākumus, kopā svinam svētkus un pirms salūta klausāmies vienas un tās pašas politiķu runas. Lai arī tā lepni nes valstspilsētas vārdu, patiesībā jau pilsēta nav liela. Arī valsts gan platības, gan iedzīvotāju skaita ziņā citu pasaules valstu starpā ierindojas otrajā simtā. Mūsu nav daudz, tāpēc jebkura zaudēta cilvēka dzīvība atnes sāpes. Kādam sāp vairāk, kādam – mazāk, bet, lai kā cilvēkam gribētos, ne visu var un vajag salīdzināt un izmērīt. Cilvēks ir neparasts dzīvnieks. Vēlme pēc traģiskiem notikumiem meklēt atriebību un nostiprināt taisnīguma robežas ir dabiska un dziļi iesakņojusies cilvēka būtībā. Tas ir veids, kā mazināt sāpes un bezpalīdzības izjūtu. Tomēr atriebība nekad nenoved pie konstruktīva rezultāta. Nekad. Tā vairo sāpes un ciešanas. Taisnīguma robežas jānostiprina, ejot citus, daudz gaišākus ceļus, uzmanīgi ieklausoties citos ceļabiedros.

Pēc traģiskā negadījuma Ventspils baptistu draudzes mācītājs Oskars Lūsis, ar laikraksta starpniecību sniedzot stiprinājuma vārdus tiem, kuriem šī traģēdija atnesusi sāpes, atgādināja, ka dažkārt daudzas kļūdas saslēdzas vienā traģēdijā un nevar meklēt vainīgo, pakāpjoties uz citu sāpēm. Arī šobrīd, kad tikai pamazām izdodas aptvert notikušo un domas palēnām iegūst savu materiālo, vārdisko formu, atrodas vairāki ja vien nebūtu, tad… Esam jau pieredzējuši, kā pēc traģiskiem notikumiem izdodas atrast nepilnības likumos, normatīvos un atbildīgo personu lēmumos. Zaudējums sāp. Neviena mūsu darbība neatgriezīs tos, kurus esam zaudējuši, bet kļūdas ir jāizvērtē. Un sabiedrībai vienmēr ir jābūt modrai, jātur ieslēgta saprāta gaismiņa un jāuzrauga, lai nekas netiktu paslaucīts zem tepiķa. Saprāta gaismiņa, nevis neprāta tumsa un atriebes aklums.

Zaudējums sāp, dažkārt neizturami plosa, bet jebkurā dzīves situācijā, pat vissmagākajā, ir jāspēj ieraudzīt gaismu. Ja neizdodas citādi, tad jākļūst par gaismu citiem. Bērnus no mazotnes māca ar neapbruņotu aci ilgi neskatīties saulē. Tieši tāpat vajadzētu mācīt ilgi neskatīties tumsā. Lai aizgājējām gaišs ceļš mūžībā un palicējiem pietiek spēka neskatīties pārāk ilgi tumsā!