Sistēmas apmaksātais luksuss

Ņemot vērā personas datu aizsardzību, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA) neatklāja, kurš pensionārs saņem lielāko pensiju valstī, taču skaidroja, ka šis cilvēks par savu darba mūžu nopelnījis miljonus, no kuriem lielas summas samaksājis sociālās apdrošināšanas iemaksās.

Tiktāl jau izklausītos skaisti – daudz pelni, daudz maksā nodokļus un saņem pēc tam fantastisku pensiju –, ja vien vienlaikus nebūtu izskanējusi informācija no tās pašas VSAA, kas liecināja, ka ne jau «no darba mūža iemaksām» pensija izveidojās tik liela, bet lielu lomu nospēlējis neilgs laiks, kad bija atcelti sociālo iemaksu griesti. Un mēs atceramies, ka šādi brīži kopumā ir bijuši vairākkārt. Pirmkārt jau – 1996. gadā nebija sociālo iemaksu griestu un nodokli varēja maksāt no visas algas. Griestus ieviesa 1997. gadā, un tad sociālās iemaksas varēja veikt tikai par tādu algu vai tās daļu, kas nepārsniedz 1000 latu mēnesī (vēlāk šī summa mainījās). Pēc tam ekonomiskās krīzes gados no 2009. līdz 2013. gadam sociālo iemaksu griesti tika atcelti, lai palielinātu sociālā budžeta ieņēmumus. Un jau atkal šāds solis pavēra iespējas atsevišķiem lielo algu saņēmējiem, kurus krīze nebija nopietni skārusi, veikt iespaidīgas iemaksas un palielināt savas nākotnes pensijas.

Saistībā ar 43 000 eiro pensiju VSAA pārstāve ir sniegusi arī informāciju, ka pensijas lielo apjomu ietekmēja no 2019. līdz 2020. gadam veiktie solidaritātes nodokļa maksājumi. Turklāt VSAA pieļauj, ka, iespējams, vēl kādam solidaritātes nodokļa maksātājam pensionējoties tiks aprēķināta līdzīga lieluma pensija, jo šādas iemaksas veikuši vairāki. Tā interesanti sanācis, ka no skaistā vārda solidaritāte palicis vien izdevīgums kādam.

Sociālo iemaksu griesti ir normāla prakse, kura palīdz garantēt to, ka mums kā sabiedrībai nav jāapmaksā atsevišķu cilvēku luksusa dzīvesveids seniora vecumā, jo tā pat nedara Eiropas bagātās valstis, kuru budžeti ir ievērojami lielāki nekā Latvijai. Turklāt, ja lielās iemaksas veiktas kādā neilgā periodā, tad valsts (tātad ikviens Latvijas iedzīvotājs, kurš maksā nodokļus) šim pensionāram izmaksā pensijā daudz vairāk, nekā viņš ir iemaksājis sociālajā budžetā.

Un var tikai pabrīnīties, cik reižu mēs krītam un kritīsim uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Situācijā, kad vidējā pensija valstī ir nedaudz vairāk par 500 eiro un daudzi jo daudzi seniori nevis dzīvo, bet izdzīvo, skaitot un taupot ikvienu pēdējo centu, mēs jau kuro reizi atļaujam kādam dāsni patērēt solidāri veidoto budžetu.