Kurpju šņores

Turklāt brīvprātīgie turpina pieteikties, un katram no viņiem ir savi personīgie iemesli, kas to liek darīt. Bieži vien labos darbus sāk darīt tie, kuri paši nonākuši bezpalīdzīgā situācijā, vēl biežāk – piedzīvojot, kā šādā situācijā nonāk kāds no tuviniekiem. Organizācija vēl aizvien aicina pieteikties palīgus, atgādinot, ka brīvprātīgajiem medicīniskā izglītība nav obligāta, daudz svarīgāka ir pārliecība par savu spēju būt līdzās mirstošam cilvēkam. Tas prasa savu personīgo robežu pārvarēšanu.

Atzīšos, arī es savulaik iesaistījos kā brīvprātīgā lielā britu organizācijā ar līdzīgiem darbības mērķiem. Palīdzēju atvieglot ikdienas dzīvi cilvēkiem, kuri ilgu laiku bija pavadījuši slimnīcā. Ne visi viņi bija mirstoši, bet nāvei acīs paskatījies gan bija ikviens. To acu pāru bija vairāki desmiti, un daži palikuši atmiņā jo spilgti. Piemēram, kāds kungs, mazliet vairāk nekā astoņdesmit gadu vecs, ārkārtīgi inteliģents, pārcietis balsenes vēža operāciju un divreiz lauzis gūžu. Saukšu viņu par Čārlzu, jo, neskatoties uz smagajiem pārbaudījumiem, viņa stāja bija teju vai karaliska, bērnībā mācījies internātskolā, kurā mācās tikai zēni no augstdzimušām un labturīgām ģimenēm. Balsenes vēzis var piemeklēt arī tos, kuri smēķē dārgus cigārus. Un tā ir diagnoze, kuru nereti pavada frāze: pats vainīgs. Viņa dzīvoklis bija pilns skaistu gleznu. Daudzas bija dāvinājuši draugi, kurus citu pēc cita bija piemeklējis nelāgs liktenis. Ģimenes Čārlzam nebija. Viņa dienas ritmu diktēja morfīns, bet vēl aizvien lielu daļu ikdienas darbu viņš spēja paveikt bez kopēja palīdzības. Mans darbiņš bija sagādāt iepirkumus pēc Čārlza sastādīta saraksta un dzert ar viņu tēju. Ļoti noderēja iepriekš apgūta prasme saprast cilvēku, kurš nerunā, un elementāra iejūtība. Katru pēcpusdienu viņš vēl vairāk par mani vaktēja pulksteni, lai es pagūtu tikt laikus uz bērnudārzu pakaļ meitai, un atgādināja, ka, pirms skriet kādam palīgā, jāpaskatās, vai kurpju šņores ir sasietas. Pavadīju ar Čārlzu sešas programmā paredzētās nedēļas. Kad viņš pēc gūžas operācijas atgriezās no slimnīcas, organizācijai bija prasījis tieši pēc manis. Jutos, kā labu draugu satiekot. Zinājām, ka Čārlza laiks rit uz beigām. Viņš vēl gribēja pagūt iemācīties lietot datoru. Sešu nedēļu laikā kopā izbūrāmies pamatprasmēm. Atvadoties viņš man dāvināja kartīti un naudu. Kartīti paņēmu, bet piecdesmit mārciņas gan norunājām, ka viņš izlietos kādai kārotai lietai. Es ieguvu daudz ko vairāk – iespēju atkal jau izvērtēt, cik svarīgs ir laiks un ko mēs ar to iesākam. Un mācību par kurpju šņorēm.