Vainīgos meklējot

Šogad 15% slieksni optimālā līmeņa centralizētajā matemātikas eksāmenā nav sasnieguši 2700 skolēni. Uzreiz gan jāpiebilst, ka lielākā daļa no viņiem ir 11. klases skolēni, kuriem iespēja kārtot eksāmenu būs arī nākamgad. Tomēr bažas par kopumā ne pārāk spīdošajiem eksāmenu rezultātiem tāpēc neatstājas. Tās liek uzdot jautājumus par skolēnu zināšanu līmeni, izglītības programmu un pašu eksāmenu saturu, skolotāju deficītu, mācību līdzekļu pieejamību. Šo sarakstu varētu turpināt ilgi.

Par izglītību, tāpat kā medicīnu un citām jomām, ar kurām sabiedrībā vairāk vai mazāk saskaras ikviens, spriest varam daudz. Arī emociju gamma šādās diskusijās bieži vien parādās visplašākajā spektrā. Tas viss ir saprotami un gan jau arī pieņemami, kamēr vien nesadomājam, analizējot centralizēto eksāmenu rezultātus un secinot, ka tie nesasniedz izglītībā iesaistīto gaidas, meklēt kādu vienu atbildīgo, vienu vainīgo. Šajā vainīgo meklēšanas procesā ir tik daudz vispārinājumu un pārspīlējumu, ka bail! Vainīgā meklēšana ir tāds kā instruments, kas apvieno cilvēkus, dažādas sabiedrības daļas un atjauno pārliecību, ka pasaulē valda taisnīgums.

Šoreiz peramā statusā visvairāk nonākuši skolotāji. Vainojot skolotāju neapmierinošā eksāmena vērtējumā, vecāki un citi ģimenes locekļi solidarizējas ar bērniem. Tas novērš uzmanību no iekšējiem konfliktiem, palīdz novirzīt fokusu no motivācijas trūkuma skolēnos un noveļ atbildību no mūžam aizņemto vecāku pleciem. Vainot par neapmierinošu eksāmena rezultātu var arī skolēnus. Daļa sabiedrības nākamo vai aiznākamo paaudzi saredz pavisam neglaimojošā gaismā. Paaudžu plaisa. Un tikmēr skolas cīnās par telefonu nelietošanu stundās, skolotāji cenšas dažādot mācību procesu, lai to padarītu aizraujošāku, atgādina par kovida pandēmijas ietekmi uz skolēniem, aicina vecākus uz sarunām. Tajā pašā laikā pārmetumi – jūs nekas dzīvē neinteresē, tikai sēžat telefonā – tiek arī skolēniem, kuri nav tos pelnījuši. Skolēni ir ļoti dažādi.

Vēl var vainot izglītības sistēmu, tās idejiskos veidotājus. To, kā skolām un skolotājiem tiek prasīts realizēt mācību procesu, triecientempā ņemot tēmu pēc tēmas, bez atbilstošiem mācību materiāliem. Reformas, kuras skolotājiem jāaprobē, neredzot iepriekš ieviesto reformu analīzi. Šeit ļoti ātri var ieslīgt fatalitātes izjūtā. Eksāmeni ir kāda ļoti būtiska izglītības posma noslēgums, bet to rezultāti, lai arī, protams, ļauj izdarīt secinājumus par dažādiem procesiem izglītībā, tomēr nav vienīgais, absolūtais situācijas atspoguļotājs. Un rezultāti noteikti jāvērtē individuāli (kā to skolas arī dara), vispārīgos secinājumus rūpīgi izsverot un pavisam noteikti – nemeklējot vainīgos.