Runā kautrīgais šķēpmetējs Rags

Tagad sportists mēģina kvalificēties pasaules čempionātam Dienvidkorejā, nākamgad varētu pacīnīties par ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm Londonā, tāpēc vēsts, ka viņš nopietni sācis domāt par sportista karjeras beigšanu, pārsteidz. Tikpat negaidīta ir ziņa, ka Ēriks piekrīt intervijai – līdz šim viņš ir klusējis.

Zinu, ka žurnālisti jūs ir uzrunājuši, bet kāpēc nerunājāt?

– Patiešām esmu tāds cilvēks, kas ir vairījies no publikācijām, publicitātes. Man nepatīk būt uzmanības centrā. Šoreiz Māris (treneris Māris Grīva – M. Z.) mani pielauza, nevaru es viņam atteikt – pārāk cienu.

Bet jūs nepārtraukti esat uzmanības centrā! Ne jau savā sētā mētājat šķēpu...

– Tas ir savādāk. Bet mani nekad nav saistījis piedāvājums būt avīzēs, žurnālos. Esmu kautrīgs, sevī noslēdzies vienpatnis. Nu, kas citiem daļas gar mani, bet man gar citiem? Ļaujiet man mierīgi dzīvot. (Smaida.)

Labi, ļaušu, tomēr daži jautājumi būs. Piemēram, kas ir jūsu paraugs, iedvesmotājs sportā?

– Virpulī mani ievilka treneris Māris Grīva. Viņš mani pamanīja 11 gadu vecumā. Pirms tam nenopietni biju mēģinājis spēlēt basketbolu, trenējies sambo, apmeklējis šaušanas pulciņu. Bet reiz fizkultūras stundā, meklējot potenciālos audzēkņus, toreizējā 1. vidusskolā iegriezās Māris. Tobrīd spēlējām tautas bumbu, bet pēc stundas skolotājs pasauca pie sevis vairākus zēnus, arī mani, sakot, ka tie, kas vēlas, vakarā var iet uz stadionu. Tā arī viss aizgāja. Sākumā skrēju un lēcu pie Jura Petroviča, Māris tolaik daudz braukāja apkārt ar Daini Kūlu, bet arī man pamazām iepatikās tieši šķēps.

Bet kāpēc?

– (Ilgi domā.) Neprotu tā romantiski izstāstīt. Vienkārši jutu, ka tas ir tas, kas man patīk.

Vai jums ir īpašas attiecības ar šķēpu kā rīku? Varbūt dodat tam kādu iesauku?

– Nu, nē! Šķēps ir sporta inventārs. Kad tikko sāku trenēties, izmantoju 600 g, pēc tam 800 g smagus šķēpus, kam smaguma centrs bija nobīdīts vairāk uz aizmuguri, tāpēc tie planēja. Pēc tam, kad vācietis Ūve Hons aizmeta 104 metrus un šķēps lidoja pāri visam laukumam, radot bīstamu situāciju, tika nolemts sporta rīkiem mainīt smaguma centru, pārvietojot to tuvāk smailei. Pēc tam planējošus šķēpus vairs neražoja. Tagad lielākoties izmanto cietos karbona šķēpus.

Cik sezonas viens šķēps iztur?

– Ja negadās neveiksmīgi metieni, ilgi – vairākus gadus, bet nupat divās sacensībās salauzu divus šķēpus. Pirmais cieta iesildoties, otrs – metiena brīdī.

Jūs vienmēr esat bijis vadošo šķēpmetēju trijniekā. Tā ir veiksme, talants, mērķtiecīgs darbs?

– Manā gadījumā noteikti trešais variants – neatlaidīgs darbs. Skatos, kā tagad, piemēram, Zigismunds Sirmais, trenējoties trīs gadus, jau sametis pasaules junioru rekordu, bet man labs rezultāts nāca daudz lēnāk. Pirmo reizi 80 metru robežu pārsniedzu 23 gadu vecumā. Nu man ir 36 gadi.

Kur jūs strādājat?

– Nestrādāju, tikai sportoju. Ja to grib darīt nopietni, ir nereāli apvienot sportošanu ar darbu. Paldies Olimpiskajam centram Ventspils, kas man maksā stipendiju un katru gadu sponsorē arī treniņnometni Dienvidāfrikā.

Lai gan šobrīd sports ir visa mana dzīve, pieskaitu sevi amatieriem, jo citu valstu sportisti sevis uzturēšanai formā atļaujas tērēt daudz vairāk. Piemērs – kad runāju ar vadošo vācu šķēpmetēju un treneri Borisu Henriju, viņš man prasīja, cik bieži masējos – reizi dienā vai katru otro dienu. Smaidot atbildēju, ka reizi gadā, kad piedalos Eiropas vai pasaules čempionātos, vai olimpiādēs, kad līdzi brauc olimpiskās vienības masieris un ir iespēja to izdarīt bez maksas.

Tad kāpēc, ja ir tik nevienlīdzīgi spēles noteikumi, aizvien esat ierindā?

– Domāts par to ir daudzreiz, bet, kad esi ierauts virpulī, grūti apstāties, lai gan kaut kad tas notiks. Iespējams, jau šoruden. Tomēr, ja atradīšu sevī niknumu un spītu, mēģināšu pacīnīties, lai varētu nākamgad aizbraukt uz olimpiādi.

Kādas ir jūsu domas par dopingu?

– Pats neesmu lietojis, bet katrs cīnās kā var. Protams, tas nav godīgi attiecībā pret pārējiem, tanī pat laikā, kamēr cilvēks nav pieķerts, nevar apgalvot, ka viņš lieto. Kontroles notiek regulāri, tāpēc ir liels risks, bet gribas jau labāku rezultātu un lielāku naudiņu. Cilvēcīgi to var saprast.

Kādas izjūtas rodas zaudējot?

– Tas nav patīkami. Īpaši sāpīgs zaudējums ir tad, ja pirms tam esi kārtīgi trenējies, jūties spēcīgs un tici, ka viss izdosies, tomēr gadās misēklis, piemēram, uzkāp uz līnijas. Savukārt, ja ir bijušas traumas un skaidri saproti, ka nevari uzvarēt, zaudējums nav tik sāpīgs.

Ja godīgi, līdz šim nevienās olimpiskajās spēlēs neesmu jutis gandarījumu. 2004. gadā startēju ar spēcīgu Ahilleja cīpslas traumu, bet Pekinā dažādu apstākļu dēļ paliku kvalifikācijā kā trīspadsmitais, tātad pirmais aiz svītras. Toreiz bija spēcīgas lietusgāzes, divreiz atcēla startu.

Kādas traumas liek par sevi manīt?

– Šogad bija cirkšņa savainojums, tāpēc tik vēlu sāku piedalīties sacensībās, aizmetu 75 un 80 metrus, bet vispār šķēpmetējiem nav tādu vietu, kas nesāp. Traumētas praktiski visas ķermeņa daļas, jo izmetiena brīdī tiek noslogots viss ķermenis. Ar kaitēm mēģinu tikt galā pats, reizēm meklēta sporta ārsta Egila Dzērves palīdzība.

Pastāstiet, lūdzu, par sadarbību ar savu treneri Māri; jūsu gadījumā viņš laikam ir ne tikai sporta speciālists?

– Es esmu pesimists, viņš – optimists. Māris vieglatlētikā iegrimis no matu galiem līdz papēžiem, naktīs neguļ, domā un analizē, kā palīdzēt saviem audzēkņiem – arī man. Māris man ir kā otrais tēvs, tik daudz laika kopā ar viņu pavadīts.

Brīžiem nav šķitis, ka viņš prasa pārāk daudz un jūs to negribat vai nespējat?

– Tādā ziņā nē, esmu darījis visu, kas prasīts, nesūkstoties, ka tas ir grūti.

Ja jau nav grūti, kāpēc radusies doma aiziet no sporta?

– Laikam jau gribas finansiālo stabilitāti. Cik ilgi var tā bez naudas ampelēties? (Smaida.) Jāpadomā tomēr arī par ģimeni, dēls aug.

Kāda ir alternatīva? Būsiet treneris?

– Laikam jau nē, es jau teicu, ka gribu stabilitāti. Trenera amatā pie tās netikt. Grūti vēl pateikt, ko darīšu, aizgājis no sporta. (Ilgi domā.) Vadošā amatā laikam negribētu strādāt, neesmu tādas dabas cilvēks, tomēr nezinu, ko un kur tieši darīšu. Neizslēdzu arī iespēju meklēt darbu ārzemes. Tad jau laiks rādīs, kas būs jādara, lai izdzīvotu.

Bet jūs saņēmāt šādu piedāvājumu, būdams sportists.

– Jā, mēs ar Māri saņēmām piedāvājumu no Kataras. Toreiz atteicāmies. Labākas vietas, kur dzīvot, par Ventspili pasaulē nav! Man nepatīk lielpilsētas, nesaista tā burzma.

Kā ar ēdieniem? Lai uzturētu sevi formā, ievērojat mērenību, sekojat līdzi, cik daudz olbaltumvielu un ogļhidrātu apēdat?

– Nē, tādā ziņā neko neskaitu un ēdu visu, kas garšo. Parasti tā ir gaļa. Ar gatavošanu īpaši neaizraujos. Olu māku uzcept, zivju zupu reizēm uzvāru.

Tad jau esat makšķernieks?

– Jā, kaislīgs! Izvilkta 10 kg smaga līdaka un 4 kg smaga vēdzele. Dienvidāfrikā pieķērās sams, kas svēra 22 kg. Reizēm makšķerēju kopā ar draugiem, bet, kad gribas atslēgties, eju viens.

Vai, startējot ārzemēs, ir laiks apskatīt pilsētu, aizbraukt kādā ekskursijā?

– Laiks jau būtu, bet neesmu no tiem, kam tas īpaši patīk. Pirmajos gados, kad sāku braukāt, vēl gāju kaut kur, bet nu jau vairs ne. Tai pašā Pekinā, kad netiku pāri kvalifikācijai, varēju tur uzkavēties vēl kādu laiku, tomēr samainīju biļeti un tajā pašā vakarā lidoju uz mājām.

Bet kura vieta visvairāk uzrunājusi?

– Reiz, kad ar Māri bijām Ķīnā, staigājām gar Ķīnas mūri. Tas tiešām bija īpaši. Tāda tuva vieta ir Dienvidāfrika. Kopš 1995. gada katru sezonu tur vairākus mēnešus pavadu treniņnometnēs. Saskaitīju, ka šajā laikā Diendidāfrikā esmu uzturējies trīs gadus. Kad Latvijā ir ziema, šī valsts ir ideāli piemērota treniņiem, arī bāze, ko Māris atradis, un cilvēki, kas mūs tur uzņem, ir ļoti jauki.

Ērik, uzdošu jautājumu arī jūsu trenerim Mārim. Kā raksturosiet savu audzēkni?

Māris Grīva: Runājot par Ērika sporta dotumiem,vispirms gribētu nosaukt neatlaidību, darba mīlestību, spēju pārvarēt grūtības. Viņš manā dzīvē dažādos periodos bijis kā dēls, brālis, bet pirmām kārtām – draugs, cilvēks, uz kuru vienmēr var paļauties. Godīgs, taisnīgs, taisns. Pats viņš ir jebkuras dzīvas radības, mūsu mazāko brāļu žēlotājs, gatavs tām izpalīdzēt.

Lielais sports nav viegls. Sevišķi sarežģīti ielauzties pasaules elitē tādos sporta veidos, kuros pēc uzvaras tiecas sāncenšu tūkstoši. Tādi ir sporta karalis futbols, sporta karaliene vieglatlētika, basketbols, teniss un vēl. Pat iekļūt pasaules TOP 100 jau nozīmē vismaz 10 gadus gandrīz ikdienas darba, plus sportista talants, mērķtiecība, trenera meklējumi, veiksmes un neveiksmes.

Mūsu, Ventspils, labākie vieglatlēti, kas arī pasaulē ir zināmi, treniņu procesa nodrošināšanas ziņā izskatās ļoti labi salīdzinājumā ar vairumu Latvijas līdzīgas meistarības vieglatlētu. Lai sacenstos ar konkurentiem citās Eiropas valstīs, talkā jāsauc sponsori. Latvijas īpatnība ir tāda, ka 99% gan varas, gan biznesa cilvēku sporta intereses saista tikai un vienīgi ar sporta spēlēm. Ko darīt, lai stātos pretī Somijas, Igaunijas, Polijas, Krievijas, Itālijas u.c. valstu un sponsoru atbalstam? Un šeit otrā Latvijas īpatnība – vieglatlētikas attīstību sponsorē... paši vecāki. Mans Rīgas kolēģis pārdevis savu nelielo biznesu, cits veiksmīgāks biznesmenis atbalsta ne tikai savus divus dēlus, bet arī treneri, dažus jaunos atlētus, pats izmantoju kredīta līdzekļus par māju, lai segtu visus nepieciešamos izdevumus, citi meklē risinājumu bezmaksas studijās ārzemēs (sevišķi ASV, kur vieglatlētika cieņā).

Kopumā esmu optimists un ticu, ka Ēriks vēl realizēs savas dažādu iemeslu un sagadīšanos dēļ nerealizētās iespējas.