Mīl Latviju un pēta lībiešus

Pēc tam seko vēl virkne interesantu notikumu, kuru dēļ šodien mēs tiekamies Ventspilī, kur Bridžita skaidrā latviešu valodā stāsta par savu pētījumu, ko viņa veic pie mums, izzinot lībiešu dziesmu ansambļu lomu lībiešu valodas saglabāšanā.

Bridžita jau no bērnības ir iepazinusi vairākas valodas un zemes. Viņa ir dzimusi Anglijā, taču vecāki, būdami franču valodas pasniedzēji, pārcēlās uz Francijas Elzasas reģionu, kur Bridžita uzaugusi un mācījusies skolā. Kad jauniete pabeidza vidusskolu, viņai bija iecere studēt skandināvistiku, taču viņa nebija izlēmusi, kur to darīt, un izvēlējās vienu gadu vēl nestudēt, bet gan strādāt brīvprātīgo darbu. «Gribēju doties uz kādu citu valsti Eiropā, un man tajā gadā ļoti patika Latvijas Eirovīzijas dziesma – Jorana Šteinhauera Cake to Bake. Uzzināju vairāk par Latviju, un domāju, kāpēc neatbraukt uz to. Meklēju iespējas, un man atbildēja no Rankas pagasta,» stāsta Bridžita.

Spēlēja arī teātri un dziedāja

Un tā astoņpadsmit gadu vecumā Bridžita kā Eiropas jauniešu brīvprātīgā darba veicēja atbrauca uz Gulbenes novada Rankas pagastu. Toreiz viņa latviski mācējusi pateikt vien labdien un paldies. «Tur neviens angliski nerunāja, un es mācījos latviešu valodu. Man bija forša skolotāja, bet arī viņa nerunāja angliski, tāpēc tas viss bija ļoti interesanti un arī grūti,» stāsta Bridžita. Viņas kā brīvprātīgā darba veicējas mentore bijusi vietējā kultūras centra vadītāja, tāpēc Bridžita tika iesaistīta arī vietējā folkloras kopā un spēlēja amatierteātrī.

Pēc tam, kad gads Latvijā bija pavadīts, Bridžita devās uz Vīni studēt skandināvistiku un studiju laikā apguva ne tikai dāņu, bet arī igauņu un lietuviešu valodu (latviešu valoda neesot piedāvāta), un bija apmaiņas programmā Viļņā. Savukārt pēc studijām Austrijā Bridžita pārcēlusies uz Rumāniju, kur trīs gadus strādājusi par franču un angļu valodas skolotāju, bet pēc tam atkal atgriezusies pie valodniecības studijām. Patlaban viņas mājas ir Rumānijā, jo tur viņa ir nodibinājusi arī savu ģimeni, apprecot Andreju Moranu-Nae, kurš ir lektors Bukarestes universitātē, taču studē viņa Groningenas universitātē Nīderlandē valodniecību, precīzāk – daudzvalodību (multilingualism).

Uz jautājumu par to, cik valodas Bridžita pavisam prot, viņa sniedz diezgan garu atbildi: «Es uzaugu ar angļu, franču un vācu valodu. Šajās valodās es ļoti labi runāju, jo mājās ar vecākiem vienmēr runājām angliski, bet skolā man bija jārunā gan franciski, gan vāciski. Mācījos franču-vācu skolā, piemēram, vēsture, matemātika man bija vācu valodā. Tagad es protu arī rumāņu valodu, jo tā ir valoda, kurā es sarunājos ar savu vīramāti. Arī darbā Rumānijā man bija jārunā šajā valodā. Protu tātad arī latviešu un dāņu valodu, jo to es studēju. Es teiktu, ka pirms četriem gadiem mana lietuviešu valoda bija tiešām laba, tagad es daudz ko saprotu, bet runāt man ir grūtāk. Līdzīgi arī ar igauņu valodu. Bišķiņ zinu arī nīderlandiešu un krievu valodu,» stāsta Bridžita.

Viens projekts noved pie cita

Sākot studijas Groningenas universitātē, pirmajā dienā studentiem bijusi tikšanās ar vienu no profesoriem, un viņš vaicājis, kas katru interesē valodniecībā. «Es atbildēju, ka ļoti vēlētos strādāt ar Baltijas reģionu un mani ļoti interesē lībiešu valoda, par ko es nedaudz biju rakstījusi arī savu bakalaura studiju laikā,» stāsta Bridžita. Tā viņai radusies iespēja būt par praktikanti starptautiskā projektā Atgriežot balsi kultūrainavām: marginalizēta nemateriālā kultūras mantojuma naratīvi, perspektīvas un prakse.

Projektā piedalījās arī Latvijas Universitātes (LU) Lībiešu institūts, un tā vadītājam Valtam Ernštreitam Bridžita pastāstījusi savu vēlmi maģistra darbā rakstīt vairāk par Latviju. Viņš piedāvājis iespēju piedalīties citā pētnieciskajā projektā, kurā Bridžita darbojas tagad. Šī projekta tēma ir Lībiešu valodas pārmantošana: zināšanas par kritiski apdraudētas valodas transmisiju mūsdienās kā pamats procesā balstītu valodas saglabāšanas un revitalizācijas instrumentu izveidē. Lībiešu institūta vadītājs rosinājis Bridžitu pētīt lībiešu ansambļus un to lomu valodas revitalizācijā. «Tā bija lieliska ideja, jo man pašai ļoti patīk dziedāt un spēlēt ģitāru, ļoti patīk mūzika. Un ir lieliski, ka es varu kombinēt mūziku ar valodniecību,» atzīst pētniece.

Un tā šā gada februārī Bridžita tika pieņemta darbā LU Lībiešu institūtā, viņa šajā projektā ir eksperte. Projektu paredzēts īstenot trīs gadu garumā.

Intervē lībiešu ansambļu dziedātājus

Bridžita šobrīd veic intervijas ar lībiešu ansambļu dalībniekiem un noskaidro, kā viņi saprot savu lomu lībiešu valodas saglabāšanā. «Mani patiešām interesē tas, ko cilvēki domā par to, ko viņi dara, un kāpēc tas viņiem ir svarīgi,» atzīst Bridžita. Intervijas notiek ar dalībniekiem no ansambļiem Līvlist (Rīga), Laula (Kolka), Rāndalist (Ventspils) un Kāndla (Tārgale).

Bridžita skaidro, ka lībiešu ansambļu dalībniekiem patīk, kā skan šī valoda, jo tā ir ļoti melodiska, tāpat esot interese vienmēr uzzināt ko jaunu par šo valodu, piemēram, apgūt jaunus vārdus. «Cilvēki dzied šajā valodā, tātad tā ir dzīva, un tas ir svarīgi,» atzīst pētniece. Uz jautājumu, kāpēc ir svarīgi saglabāt valodu, viņa atbild: «Valoda ir daļa no kultūras. Un kultūra ir daļa no tā, kas veido mūs par cilvēku. Tas ir svarīgi mūsu identitātei. Jā, protams, var dzīvot bez tā, bet vai var labi dzīvot? Tās ir lietas, kas dzīvi padara skaistāku,» saka Bridžita.

Jūnijā Bridžita aizstāvēs maģistra darbu un tad iecerējusi studijas turpināt doktorantūrā – vai nu Tartu, vai Bukarestē.

Pagaidām pētniece vēl neprotot lībiešu valodu, taču viņa plāno apmeklēt Lībiešu vasaras universitāti un, iespējams, apgūt vairāk arī valodu.

2018. gadā viņa kopā ar vecākiem apmeklējusi Lībiešu svētkus Mazirbē. «Maniem vecākiem arī ļoti patīk un interesē Latvija. Taču es domāju, ka viņiem nebūtu šīs intereses, ja man tās nebūtu bijis. Es tajā laikā dzīvoju Viļņā un nebiju tālu no Latvijas, bet viņi atlidoja no Francijas. Mēs Rīgā paņēmām mašīnu un pabijām Ventspilī, Kuldīgā un arī Mazirbē,» atceras Bridžita.

«Latvija manā dzīvē ir ļoti simboliska,» atzīst Bridžita, jo šajā posmā viņa uzsāka patstāvīgu pieaugušā cilvēka dzīvi projām no mājām. Šī zeme iekritusi sirdī uz mūžu – arī ar teātra spēlēšanu, ar dančiem un dziedāšanu. «Francijā un Rumānijā tā nav. Jums ir kori, deju kolektīvi, un tas ir kaut kas superīgs. Man šķiet, ka Latvijā kultūra ir demokrātiskāka. Jums nav jāmaksā traki daudz naudas, lai ietu dejot vai dziedāt,» skaidro pētniece.

Uzturoties Latvijā, viņa mēdzot aiziet uz latvju dančiem Rīgā folkklubā Ala pagrabs. «Es mīlu dančus, un man ļoti patīk, ka tur ir arī daudz jauniešu, kuri to dara. Man patīk, ka Latvijā ir sajūta, ka kultūra ir svarīga,» saka pētniece.

Dziedātājs Jorans tagad ir draugs

Jāpiebilst, ka dziedātājs Jorans Šteinhauers ir kļuvis par Bridžitas draugu. Par iepazīšanos ar viņu pētniece stāsta: «Kad man bija apmēram 17 gadu un es vēl nebiju bijusi Latvijā un nepratu latviešu valodu, man bija savs YouTube kanāls, kurā publicēju video par citām valodām. Un es tur latviski dziedāju Jorana dziesmu Cietos vākos. Laikam viņa mamma to internetā bija pamanījusi un nosūtījusi viņam,» stāsta Bridžita. Jorans uzsācis ar viņu sarunu sociālajā tīklā Facebook, un jauniete pastāstījusi, ka brauks uz Latviju kā brīvprātīgā. Dziedātājs aicinājis te satikties un kopīgi nogaršot kādu alu. «Viņš ir lielisks cilvēks. Arī pagājušajā nedēļa mēs gājām aliņu padzert kopā, mēs esam draugi. Viņš ir bijis arī pie manas ģimenes Francijā, dziedāja ar maniem vecākiem,» stāsta Bridžita. Savā starpā viņi sarunājoties trīs valodās – angļu, vācu un latviešu.