Šodien cilvēki Latvijā sildās pie ugunskuriem un atminas barikādes. Atceroties brīvības cīņu laiku ideālus, daudzi secina – ja vajadzētu, arī šodien būtu dūša aizstāvēt savu zemi.
Atceras barikāžu notikumus
0Pie atmiņu ugunskura šovakar pulcējas piltenieki – lai atceramies viņu sašauto autobusu! –, pagātnē atgriežas arī ugālnieki. Vīri, kas pirms 20 gadiem brauca uz Rīgu, skumji secina – tagad daudzas lietas būtiski atšķiras no toreiz cerētā, tomēr, ja Latvija būtu briesmās, viņi celtos un ietu.
Šodien lielākais rūgtums ir par valdības neizdarību un tautas interešu ignorēšanu. Viena no lielākajām kļūdām neatkarības sākumgados, spriež Uldis Grundmanis, bija pārāk liberāla politika, kas veicināja krasu noslāņošanos. Savukārt Guntis Šēniņš ievērojis: «Tie, kas uzreiz pēc barikādēm nāca pie šprices, uz barikādēm nemaz nebija! Viņi pēc tam no malas pielīda klāt.»
1991. gada ziemā ugālnieki nešaubījās – braukt vai palikt mājās –, turklāt uz barikādēm devās ne tikai latvieši. Arī ukrainis Vasilijs Mendrišors nestāvēja malā: «Biju par tādu politiku, ko toreiz piedāvāja. Cilvēki tad nebaidījās, vienīgi mūs brīdināja, lai uzmanāmies no trasējošām lodēm, tomēr neticu, ka krievu zaldātiņi būtu uz mums šāvuši »
Ugālnieki Rīgā bija visu barikāžu laiku, cilvēki, protams, mainījās, jo daudzi strādāja. Tautas frontes grupas biedri pulcējās vairākos posteņos Vecrīgā, savukārt LNNK kārtības vienības vīri – Guntis Šēniņš, Oskars Junkars, Pauls Kukurs un Alvils Sarkangalvis – sākumā nodrošināja manifestācijas norisi, bet vēlāk sargāja radio namu. Vīri vēl tagad negrib atklāt, cik bruņoti tolaik bija, bet var noprast, ka tukšām rokām uz Rīgu nebrauca. Radio nama pa ķērienam bijusi pat eļļa, lai vajadzības gadījumā izlietu to uz grīdas un neļautu iebrucējiem traucēt žurnālistu darbu.
Mājās palikušie ugālnieki gatavoja pārtikas paciņas, kādu dienu uz Rīgu aizsūtot pat divas cūkas, cilvēki nesa maizītes, uzņēmumi deva sieru, olas, desas. Atceras Aivars Vāvere: «Mēs tur dzīvojām kā karavīri, sildījāmies pie buržuikām. Vienu nakti nakšņoju Doma baznīcā, un sešos no rīta jau nāca mācītāja palīgs un modināja, jo sākās pirmais dievkalpojums, bet gribējās tak' gulēt!»
Vakaros Rīgas sargātājus uzmundrināja mūziķi, pat dzīves rūdītajiem vīriem liekot notraukt pa asarai. Bez uztraukumiem neiztika arī mājās palikušie. Piemēram, Laimdota Junkara, gaidot vīru, adījusi: «Turējos pie adāmadatām. Augums un domas bija sastingušas kā lāsteka. Adīju tik un adīju. Toreiz mācīju vēsturi, un, iegājusi pie 5. klases audzēkņiem, telpā jutu kapa klusumu. Bērni gaidīja, ko teikšu. Viens teica, ka tētis, cits, ka opis aizbraucis uz barikādēm.»
Barikāžu dalībnieki vēlas, lai arī tagad jaunā paaudze zinātu būtiskus vēstures faktus, jo viņi bija tie, kuru dēļ ugālnieki cēlās un gāja, nezinot, kas viņus sagaidīs Latvijas sirdī, Rīgā.
Foto: Ugālnieki, Rīgas aizstāvji, ar barikāžu laiku transparentu.
Komentāri (0)