Turpinājumos publicējam ekonomikas žurnālista un grāmatu autora Imanta Liepiņa pētījumu «Ventspils tranzītbiznesa karš», kura pamatā ir viņa publikāciju sērijas dažādos Latvijas medijos pēdējo desmit gadu garumā.

Daudzo un dažādo Ventspils tranzītuzņēmumu sašķelšanās vispirms divās, tad četrās, bet šobrīd atkal trijās savstarpēji konfliktējošās nometnēs jau vairāk kā desmit gadu garumā grauj gan Ventspils, gan Kurzemes, gan visas Latvijas ekonomiku. Kravu apjoms lēnām, bet neatvairāmi krities uz pusi — kādreiz A/S Kālija Parks, kad vēl bija valsts uzņēmums, pārkrāva līdz piecarpus miljoniem tonnu gadā, tagad piekrauj labi ja pāris kuģus pa visu gadu. Graudu termināls 12 gados kopš uzbūvēšanas nekad nav strādājis pat ar pusjaudu, vienmēr mazāk. Sulu terminālu, pabeigtu 2006. gadā, pēc bankrota izdevās pārprofilēt uz citām lejamkravām vien šogad, un tikai nesen tas pieņēma savu pirmo kuģi. Kravas gājušas uz leju arī A/S Ventspils Tirdzniecības Osta (VTO), A/S Ventbunkers un citiem uzņēmumiem.

Savstarpējo tiesvedību, civillietu, apķīlāšanu, kriminālprocesu un publisku apvainojumu lērums kopš 2005. gada ir uzblīdis tādos apjomos, ka nupat jau vairs nav atrodams neviens speciālists, kurš spētu izsekot līdzi pilnīgi visām Ventspils tiesvedībām un pateikt, kāds kurā «legālajā frontē» ir stāvoklis — un kāpēc tas tāds ir. Tamdēļ kā tipisku ieskatu vienā no šiem kaitnieciskajiem procesiem varam aplūkot 2006. gada kaktu šķīrējtiesas afēru — samērā uzskatāmu gadījumu, kas parāda: lai pārdalītu Ventspils biznesu, neviena metode nav bijusi par zemisku.

Nozog dokumentus un aizbēg no darba

Kad pēc 1998. gada Krievijas ekonomiskās krīzes VTO sāka strādāt ar mīnusiem, jo pazuda daļa no tradicionālajām kravām, tika nodibināta speciāla ekspeditorkompānija SIA LSF Trans, kuras uzdevums bija atrast ārzemēs jaunas kravas gan VTO, gan Kālija Parkam. Tas dažu gadu laikā izdevās — gan VTO, gan Kālija Parks atgriezās pie peļņas, palielinājās nodokļu maksājumi valsts un pašvaldības budžetā, kompānijas pieņēma jaunus darbiniekus, bet vecajiem pacēla algas. Pelnīja arī kravu ekspeditori LSF Trans, kas peļņu sāka ieguldīt graudu un sulu terminālu celtniecībā, plānojot arī modernu ogļu terminālu.

Bet tad sākās tranzītkarš.

2006. gada martā LSF Trans tobrīdējais rīkotājdirektors Valērijs Godunovs pēkšņi pārskaitīja VTO un Kālija Parkam 7,8 miljonus eiro no LSF Trans naudas, kaut gan rīkotājdirektora rīcības limits aprobežojies ar 10 tūkstošiem latu — par lielākām summām bija nepieciešams visas valdes akcepts.

Ar to notikumi tikai iesākās. Valērijs Godunovs no darba LSF Trans kolektīvā, protams, tika patriekts, taču viņam līdzi nezināmā virzienā pazuda arī LSF Trans, VTO un Kālija Parka savstarpējo līgumu oriģināli. Vietā ar laiku parādījās kaut kādas kopijas, kurās redzamos parakstus un zīmogus Neatkarīgo ekspertu asociācijas eksperti atzina par skaidriem viltojumiem. Šīs kopijas saturēja viltotas lappuses ar falsificētiem līguma punktiem, no kā jau izrietēja, ka VTO un Kālija Parks varot izrīkoties, kā pašiem patīkot. Tajā skaitā — neņemt pretī LSF Trans sagādātās kravas. Vilcienu sastāvi sāka uzkrāties Tukumā II, Jelgavā, Aizkrauklē, Iecavā un visās citās stacijās pa ceļam uz Ventspili… Rezultātā jūlijā vienubrīd uz sliedēm stāvēja vairāk nekā 1200 vagoni ar oglēm, kālija hlorīdu, kokmateriāliem un citām kravām. Savukārt Godunovs kļuva par valdes locekli SIA SSF Logistic, kas centās pārvilināt LSF Trans klientus (lieki teikt, ka Konkurences likums aizliedz tādu rīcību kā bijušās darbavietas komercnoslēpuma izmantošanu, pārejot darbā pie tiešajiem konkurentiem). Protams, ka tas viss notika saziņā ar Oļegu Stepanovu, vēlāk dēvētu par «melno oligarhu».

Ģimenes bizness — kaktu šķīrējtiesa

Godunovs no žurnālistiem izvairījās gadiem, vienlaikus rakstveidā mēģinot noliegt, ka viņš būtu stividorlīgumus nozadzis un pēc tam to vietā centies iesmērēt viltojumus. Pēc divu gadu lēnas sarakstes noskaidrojās: to, ka līgumu vietā parādījušies viltojumi, viņš nemēģina noliegt — bet uzsver, ka tas neesot bijis viņš, kas pa nakti līdis darbavietā, lai nozagtu nelaimīgos dokumentus.

Interesantākais moments izvērtās brīdī, kad noskaidrojās, kādam iemeslam parādījušās viltotās stividorlīgumu versijas. Aizvien vairāk pierādījumi liecināja — VTO un Kālija Parka pastāvīgā advokāte Jeļena Sīpola bija viena no tām personām, kas stāvējusi aiz šīs dīvainās, Latvijas mērogiem unikālās afēras. Viltotajās līgumu kopijās parādījās šķīrējtiesas klauzula, ar kuru tika mēģināts apgalvot, ka līgumslēdzējas puses it kā esot «vienojušās», ka lieta jāskata nevis Ventspils tiesā, bet gan «Rīgas Pilsētas Šķīrējtiesā» (kas, pretstatā nosaukumam, bija privātkantoris). Viltotās dokumentu versijas izskatīšot «šķīrējtiesnese» Sandra Grebe — viņa reiz pat bijusi īsta tiesnese, taču Saeima viņu atlaida no tiesneses amata sakarā ar rupjiem procesuāliem pārkāpumiem.

Izrādījās, ka dīvainās šķīrējtiesas valdes loceklis un līdzīpašnieks ir Jeļenas Sīpolas vīrs Mihails Solodiļins — izbijis padomju laiku milicis, tagad it kā uzņēmējs. Šķīrējtiesa atradās Jeļenai Sīpolai piederošā mājā Vecrīgā, Grēcinieku ielā 3, savukārt Mihailu Solodiļinu citā firmā SIA Astraline par valdes locekli bija iecēlis neviens cits kā šīs firmas īpašnieks Valērijs Godunovs. Turklāt, kā rādīja laulību līgumu datubāze, Sīpolai un Solodiļinam nav bijis noslēgts laulības līgums par mantas šķirtību, tāpēc ienākumi, kas gūti šķīrējtiesas darbības rezultātā, varēja skaitīties kopīgi.

Pati Jeļena Sīpola iespējamo interešu konfliktu brīdī, kad parādījās pirmās ziņas par šo kaktu šķīrējtiesu, skaidroja šādi: «Mans vīrs ir patstāvīga persona, un es nevaru mūsu kopējā īpašumā viņam aizliegt nodarboties ar savu biznesu». Kā tas var būt, ka «šķīrējtiesa» patiesībā izrādās komercfirma — to gan viņa nepaskaidroja.

Shēmotāji spļauj žulti

Zvērinātu advokātu padome, kam ir pienākums izmeklēt jebkura advokāta iespējamos profesionālos pārkāpumus, uzreiz gribēja ierosināt lietu. Tikai nevis pret Jeļenu Sīpolu, bet gan pret cietušās kompānijas LSF Trans advokātu Olavu Ceru — par to, ka viņš... ievācis ziņas par shēmošanu Sīpolai piederošā adresē!

Olavs Cers atzina, ka pirmās pāris nedēļas pēc afēras konstatēšanas nemaz nav zinājis — Jeļena Sīpola ir advokāte, jo Sīpola galvenokārt nodarbojās ar Ventspils uzņēmumu juridisko apkalpošanu, bet Cers praktizēja Rīgā. «Mēs saņēmām dokumentus, ka esam iesūdzēti šajā te šķīrējtiesā. Sākām skatīties, no kurienes tāda šķīrējtiesa, un sameklējām, ka viņi reģistrēti kaut kādai Jeļenai Sīpolai piederošā dzīvoklī. Es toreiz vēl nemaz nezināju, kas tā Sīpola tāda vispār ir. Bet tikai vienreiz, kad mēs citas tiesvedības ietvaros saņēmām blakussūdzību par prasības nodrošinājuma atcelšanu, un dokumentu bija parakstījusi Sīpola, mēs sapratām, ka viņa ir Kālija Parka un VTO advokāte. Protams, mēs sākām rakt un atklājām, ka šķīrējtiesas lielākais īpašnieks Mihails Solodiļins ir viņas vīrs,» stāstīja aizstāvis. «Mati ceļas stāvus!»

Zvērināto advokātu padomē toties tika iepludināta versija, ka Olavs Cers it kā esot meklējis «kompromatu» par savu kolēģi. Protams, kad tika izklāstīti visi fakti par šīs kaktu šķīrējtiesas un Jeļenas Sīpolas krustu šķērsu samezglotajiem interešu konfliktiem, kolēģu pārmetumi pazuduši. «Es negribētu strīdēties ar padomi, jo tā tomēr ir mana profesionālā organizācija, un vienmēr taču labāk pārliecināt ar argumentiem, nevis konfliktēt,» aizstāvis samiernieciski komentēja.

Vazā aiz deguna policiju

Pa to laiku Ekonomikas policija nonāca uz pēdām Godunovam. Policija reiz 12 stundas no vietas kratīja VTO un Kālija Parku, taču nozagtos līgumu oriģinālus tur neatrada. Tā kā no liecību sniegšanas Godunovs sistemātiski izvairījās un uz policiju negāja, policija gatavojās viņu izsludināt meklēšanā. Lai tas nenotiktu, Godunovs centās izrādīt savu labo gribu — uz LSF Trans numuru aizfaksēja nozagtos līgumus. Kad LSF Trans kolektīvs nopētīja, no kāda numura fakss atsūtīts, izrādījās — dokumenti nākuši no tās pašas Sīpolas un «Rīgas Pilsētas Šķīrējtiesas» oficiālā faksa numura! Tātad, kamēr policisti 12 stundas bija Pārventā veltīgi meklējuši nozagtos līgumu oriģinālus, patiesībā tie bija nobēdzināti tajās pašās telpās Vecrīgā, kurās vienlaikus notika viltus šķīrējtiesas «sēdes» ar viltojumu «izskatīšanu»!

Tikmēr Zvērinātu advokātu padome nepilnus trīs mēnešus pēc šīs kaktu šķīrējtiesas afēras konstatēšanas bija skatījusi arī Jeļenas Sīpolas interešu konfliktus — taču viņa par līdzdalību šajā afērā nesaņēma pat tik daudz kā mutisku aizrādījumu. Atminējums, iespējams, slēpās faktā, ka «Rīgas Pilsētas Šķīrējtiesas» oficiālajā šķīrējtiesnešu sarakstā figurēja arī Jānis Grīnbergs — tas pats, kurš Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs.

Neklausa prokuratūru un pat Ķuzi

2006. gada rudenī, kad par fantastiski nekaunīgo kaktu šķīrējtiesu jau šausminājās visa Latvija, Mihailam Solodiļinam un pārējiem no Rīgas Galvenās policijas pārvaldes tika adresēta vēstule, kuru parakstīja pats policijas ģenerālis Ints Ķuzis. Tajā diplomātiski korektiem vārdiem tika izteikts lūgums atturēties no Ventspils uzņēmumu savstarpējo lietu izskatīšanas «Rīgas Pilsētas Šķīrējtiesā», kamēr nav beigušies līgumu zagšanas un viltošanas sakarā uzsāktie kriminālprocesi.

Solodiļins, Sīpola un šķīrējtiesnese Grebe šo Ķuža vēstuli izlikās nemanām — it kā tāda nemaz nebūtu nosūtīta. Tāpēc janvārī jau nepiekāpīgāku prasību nosūtīja prokuratūra, faktiski pavēlot šķīrējtiesai izmainīt savā darbības reglamentā atsevišķus punktus. (Tieši uz šī reglamenta pamata šķīrējtiesa «pamatoja» savus regulāros atteikumus pārtraukt izskatīt viltotos papīrus — šķīrējtiesa uzskatīja, ka tai pašai esot tiesības noteikt, kas ietilpst tās darbības sfērā.) Saņemot prokuratūras rīkojumu, šķīrējtiesa par atbildi izsludināja jaunu tiesas sēdi.

FOTO: Valērijs Godunovs kādā dzertiņā, fotografēts stāstā atainotajā laikā.

Nākamajā turpinājumā — ar ko beidzās šī kaktu šķīrējtiesas afēra.

 

 

 

Komentāri (3)

  • -1
    gats 16.03.2017, 18:25:48

    Dīvaini, vai tad Aivars nekur nebija iesaistīts? Kā tad tika pie naudas?

  • 0
    Frīdis 17.03.2017, 20:11:38

    Nu kur tad Aivars , viņam tak vienmēr eņģeļa spārni un vienmēr kabatā šallīte , ja nu kas ...

  • 0
    herberts 17.03.2017, 23:54:37

    Nu nevaru saprast, sit kaut nost- kāpēc tas te vispār jāpublicē, kam šo padibeņu dzīve varētu interesēt? Ja nu vienīgi pašai VB redakcijai.

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: