Gaistošās atmiņas

Ir vērtīgi rakstīt dienasgrāmatu vai kā citādi piefiksēt notiekošo, jo atmiņa diemžēl mēdz pievilt. Jāņem vērā arī tas, ka cilvēka apziņa savas īpatnības dēļ var arī radīt atmiņas no jauna, izdomājot un piedomājot kaut ko, kas reāli nemaz nenotika, – mēs to tikai tā esam uztvēruši vai mums tā ir licies.

Par atmiņām aizdomājos, kad meita, gatavojoties pildīt skolotājas dotu uzdevumu, pajautāja, ko es atceros par barikādēm. Lai gan biju jau diezgan apzinātā vecumā un daudz ko atceros diezgan skaidri, bija notikumi, par kuriem atceros maz, jo atmiņas aizēno biedējošās sajūtas. Lai izstāstītu precīzi, nācās palasīt interneta resursos. 

Tas, ko atceros diezgan spilgti, ir emocijas, ko piedzīvoju, 13. janvārī kopā ar mammu skatoties televīzijā video kadrus no Viļņas, kur asiņainajos notikumos bojā gāja nevainīgi cilvēki. Īpaši biedējoši to bija skatīties tāpēc, ka tētis tai dienā bija aizbraucis uz Rīgu, lai piedalītos demonstrācijā. Apziņa, ka mēs nezinām, kā šī demonstrācija beigsies un vai arī tur nebūs cietušie un bojāgājušie, bija stindzinoša kā sals, kas šobrīd valda mūspusē.

Par barikādēm ir jāskaidro un jāstāsta – gan bērniem, gan arī pieaugušajiem. Tie, kuri piedzima pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un uzauga jau neatkarīgajā Latvijā, šobrīd ir jau trīsdesmitgadnieki. Daudzi no viņiem paši jau ir vecāki. Šī paaudze nezina, ka brīvība un neatkarība nav kaut kas pašsaprotams. Viņi nav pieredzējuši to, ka kādreiz daudz kas bija citādāk. Viņi, iespējams, nezina, kā tas ir, ka ģimenē klusē par to, ka kāds ģimenē ir bijis izsūtīts, iesaukts leģionā vai kļuvis par mežabrāli. Ka bija laiks, kad svinēt Ziemassvētkus skaitījās pretvalstiski, bet skolotājiem uzdeva Ziemassvētkos iet uz baznīcām un pierakstīt, kuri skolēni ir atnākuši uz dievkalpojumu. 

Mani kā aizrautīgu dzimtu pētnieku ļoti uzrunā vietnes Ciltskoki, ko daudzi pētnieki izmanto, devīze Kas pagātni pētī, tas nākotni svētī.  Tāpēc no sirds aicinu tos, kuri atceras barikāžu laika notikumus, savas atmiņas pierakstīt, ierunāt audio vai iemūžināt video formātā, stāstīt par piedzīvoto bērniem un mazbērniem, lai saglabātu un nodotu piedzīvoto nākamajām paaudzēm. Neļausim atmiņām par mūsu valstij tik svarīgo barikāžu laiku izgaist un pazust nebūtībā!