Reforma haoss

Varam priecāties par to, ka arī valdība beidzot ir apzinājusies tā sauktās ostu reformas, kas skāra divas lielākās Latvijas ostas – Rīgu un Ventspils – katastrofālās sekas. Nekā citādi kā par haosu šīs sekas nevar nosaukt. Kravu plūsmas ostās izsīkst kā upes sausā vasarā. Var atrast daudz un dažādus iemeslus, kāpēc tā notiek, taču lietas būtību tas nemaina. Reizē ar kravām ostas un pašvaldības zaudē ienākumus. Ventspils ostas kravu apgrozījums tuvojas kritiskajam punktam, pēc kura var sākties problēmas ar ostas funkciju nodrošināšanu. Un runa ir par ostu, kas kādreiz kravu apgrozījuma ziņā bija lielākā Baltijas jūras austrumu piekrastē! Nav vērts nožēlot pagātni, ir jādzīvo, raugoties nākotnē. Taču diemžēl ostu un Latvijas tranzīta nākotne īpašu optimismu pagaidām nevieš. Un pie tā ir vainojami ne tikai konservatīvie, kas politisku mērķu vārdā uzsāka graujošo reformu. Kariņa un Jaunās Vienotības valdības nostāja bija nepārprotama: tranzīts ir pagātnes palieka, no kā jāatsakās. Var jau atteikties, ja ir ar ko aizstāt tranzītu. Mums pagaidām nav ar ko.

Ostas un transporta infrastruktūra visos laikos ir bijušas un joprojām ir jebkuras valsts galvenā bagātība – vista, kas dēj zelta olu. Bet tikai ne mums! Jaunās paaudzes politiķi ir gatavi vieglu roku iznīcināt visu, kas ticis uzbūvēts un izveidots padomju gados. Bet vai tas ir tālredzīgi? Labs saimnieks nekad neizmetīs labu lietu, kas vēl var noderēt saimniecībā, un nav svarīgi, no kā viņš to ieguvis. Taču mēs esam gatavi izmest visu, iztukšot visus apcirkņus, nedomājot par sekām. Opozīcijas partijas uzstāj, lai tiktu pārrautas visas ekonomiskās saites ar mūsu austrumu kaimiņiem. Taču tādējādi mēs nodarīsim pāri arī sev. Karu un agresiju nosoda jebkurš saprātīgi domājošs cilvēks. Arī nepieciešamību stingri ievērot sankcijas neviens neapšauba. Tomēr šķiet, ka no sankcijām cieš arī mūsu uzņēmumi, mūsu ekonomika un mūsu cilvēki. Kādreiz labi pelnošie ostas strādnieki, dzelzceļnieki, stividoru, ekspeditoru, piegādes uzņēmumi un kuģniecības aģentūras zaudē darbu. Simtiem un tūkstošiem cilvēku paliek bez ienākumiem. Taču politiķiem un tautas kalpiem tas īpaši nerūp. Tiek izvirzītas aizvien jaunas prasības «aizliegt, slēgt, iznīcināt».

Cerību vieš tas, ka šajā haosā izskanēja prātīgi satiksmes ministra spriedumi. Tiesa, viņa piedāvātais transporta nozares pārvaldības reformas modelis ir pārāk apjomīgs gan mēroga, gan laika ziņā. Tikmēr ostas var palikt pavisam bez kravām, bet pašvaldības – zaudēt pēdējo cerību uz kādreizējo sadarbību ar tām.