Bet kāpēc tieši taureņi? Tas tādēļ, ka tā ir tāda viegli kutinoša sajūta? Vai arī tādēļ, ka mēs to sajūtot smaidam tāpat kā ieraugot pavasarī pirmo tauriņu? Skaidrojumi jau ir dažādi, bet, manuprāt, šo sajūtu nemaz tā līdz galam nevar izskaidrot, jo katram cilvēkam iemesls šai sajūtai ir cits. Arī šīs sajūtas izpausme katram ir citādāka. Ir cilvēki, kas smaida un priecājas par visu, ir cilvēki, kas tik ļoti koncentrējas uz šo sajūtu, ka pat neievēro apkārt notiekošo.

Vispatīkamāk ir tad, kad divi cilvēki jūt „taureņus”, atrodoties viens otra tuvumā. Un var dalīties savās izjūtās, un tās ir līdzīgas. Tomēr pats grūtākais ir šo sajūtu noturēt un nepazaudēt. Tad, ja tas izdodas, sajūtas ir vēl patīkamākas un viss var izvērsties skaistā un jaukā notikumā.

Bet ko darīt, kad šī patīkamā sajūta pazūd un pārvēršas par asām un nepatīkamām sāpēm? Šai sajūtai arī vajadzētu izdomāt apzīmējumu, jo vairumā gadījumu pēc smaida nāk asaras. Ja man būtu jādod savām sāpēm nosaukums, es visticamāk tās nodēvētu par „zobeniem vēderā”. Ne vienmēr var just fiziskas sāpes, pārsvarā tās ir vairāk morālas.

Tomēr ir gadījumi, kad sāp, pat vairāk nekā iepriekš. Tad tiešām var just fiziskas sāpes, kuras līdzinās zobena dūrieniem vēderā. Pat tad, kad šķiet, ka sāpes ir pārgājušas un ir aizmirstas, ir brīži, kad tās atgriežas, dažkārt pat ar dubultu spēku.

Tādos brīžos gribas saritināties zem segas un noslēpties no visa. Jo šādos gadījumos jau īsti palīdzēt nevar neviens, pašām ir jātiek ar savām emocijām galā. Taču tam ir nepieciešams laiks. Parasti, kad tā notiek, man galvā ir angļu teiciens : „Everything happens for a reason” (katram notikumam ir iemesls). Vājš mierinājums, bet tomēr, maza cerība, ka turpmāk dzīvē paveiksies. Par laimi, vai diemžēl, dzīvē jau tikai atsevišķos gadījumos notiek tieši tā, kā vēlamies...

Katra pieredze mūs padara stiprākus un gudrākus, pēc katras kļūdas, mēs saprotam, ka tā īsti nevar un nākamreiz ir jābūt piesardzīgākam. Tomēr, kad atkal parādās „taureņi”, visa gudrība pazūd un tiek pieļautas tās pašas kļūdas. Ar katru reizi ir aizvien grūtāk un grūtāk ļauties šai sajūtai, jo jau apzinies, ka pienāks laiks, kad „taureņus” nomainīs „zobeni”. Un tad rodas jautājums, vai maz ir jēga sevi mocīt un sāpināt...?

Autore: Anete Gubānova, Ventspils Augstskolas 1. kursa studente