Lai cik nevaļīgs Ivo būtu, viņš katram velta īpašu uzmanību. Cieši ieskatās acīs, vairākas reizes atkārto domu, lai otrs saprastu, cik vienkārša ir sarežģītā patiesība, cik maz vajag, lai cilvēks būtu laimīgs, vesels un pārticis.

Ar ko nodarbojāties, pirms satikāt savus skolotājus un pievērsāties ezotērikai?

– 12 gadus strādāju Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Rīgas garnizonā, sešus gadus biju nodaļas komandieris. Kā toreiz, tā arī tagad pelnu sev iztiku ar risku – katrs cilvēks, kas griežas pie manis pēc palīdzības, ir izsaukums, un katra situācija ir risks, jo uzņemos atbildību par rezultātu.

Tas, ko daru tagad, nav profesija, – tas ir dzīvesveids. Ar saviem skolotājiem, neparastiem cilvēkiem, iepazinos, strādājot ugunsdzēsējos. Jau toreiz atklājās daži noslēpumi, bet toreiz biju jauns, neņēmu to visu nopietni.

Toreiz neatbildu augstiem morāli ētiskiem kritērijiem, tomēr dzīvē notika krasas pārmaiņas, un sāku izmantot zināšanas, kurām pats īsti neticēju – nebija citas izvēles, jo tas bija vienīgais, ko varēju darīt, lai izdzīvotu. Tikai pēc tam sapratu, ka sfērā, kurā sāku darboties, jābūt 100% ticībai tam, ko daru, un ezotēriskās zināšanas nevar pasniegt akadēmiskā formā.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas Ventas Balsī.