Dzīve pirms un pēc

Šoku un situācijas nepieņemšanu tajā vakarā un naktī piedzīvoja cilvēki, kas stāvēja aiz metāla nožogojuma apkārt veikalam, ar cerību sekojot līdzi katrai glābēju kustībai, viņiem ieejot un iznākot no ēkas gruvešiem. Zvanīja saviem tuviniekiem cerībā izdzirdēt klausulē pazīstamo balsi. Mana draudzene dzīvoja kaimiņos Maxima darbiniekam, kurš izrādījās viens no 54 bojāgājušajiem. Šķiet, Zolitūdes traģēdijai veltītajā filmā par viņu stāstīja vīrieša mamma: aizskrējis uz darbu, neizdzerot kafiju. Šī tasīte ar neizdzerto kafiju stāvējusi neaiztikta vairākas dienas. Draudzene stāstīja, ka kaimiņa suns sēdējis uz mājas sliekšņa vairākas nedēļas, nekustoties ne no vietas, nepieskaroties ēdienam, gaidot saimnieku. Vēlāk viņam atrasta cita mīloša ģimene.

Kopš 2013. gada 21. novembra ir daudz ūdeņu aiztecējis. Taču Zolitūdes traģēdijas upuru tuviniekiem dzīve ir it kā apstājusies. Bet ko mēs no šīs traģēdijas esam iemācījušies? Būvniecībā daļēji ir izdevies ieviest kārtību. Ir pieņemts jauns Būvniecības likums un normatīvie akti. Izveidotas būvvaldes un Būvniecības valsts kontroles birojs. Ventspilnieki ir ieguvuši jaunu Mūzikas skolas ēku, pateicoties kurai audzēkņi un pedagogi ir aizgājuši no vecās ēkas ar plaisām sienās. Gribas ticēt, ka šāda traģēdija neatkārtosies. Bet tiesvedībā Zolitūdes lietā aizvien ir daudz neatbildētu jautājumu. Izrādās, pie tā, ka iebruka veikala jumts, ir vainīgs tikai viens cilvēks – būvinženieris, kurš nepareizi aprēķinājis jumta nestspēju. Bet kā ar tiem, kuri apstiprināja projektu, uzraudzīja būvniecību, galu galā – pieņēma pabeigto ēku ekspluatācijā? Vai visi bez ierunām ticēja viena speciālista aprēķiniem un rasējumiem? Cietušie vēl cer uz Augstākās tiesas taisnīgumu. Cietušo aizstāvji prasa saukt pie atbildības valsti, kas tolaik pastāvošo likumu un normu dēļ nenodrošināja savu iedzīvotāju drošību miera laikos. Toreizējais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis uzņēmās politisko atbildību par traģēdiju, demisionējot un ... ieņemot augstu amatu un siltu vietu Briselē, Eiropas Komisijā. «Vai tā izpaužas valsts atbildība?» tagad prasa bojāgājušo tuvinieki. Šajās dienās, kad pieminam Zolitūdes traģēdijas upurus, neviļus raisās paralēles ar Talsu traģēdiju 1997. gada jūnijā. Toreiz, lūstot hidrauliskā pacēlāja strēlei, no 19 metru augstuma krita grozs, kurā atradās 22 cilvēki. Deviņi bērni gāja bojā. Arī šīs traģēdijas vaininieki tika attaisnoti vai amnestēti.