Meklējot egļu formulu

Nolikām istabas vidū zaļo un smaržojošo skaistuli, kas visas ikdienā ierastās mājas takas ar saviem zariem tagad nedaudz sajaukusi. Pašiem drusku vēl kremta, ka tik nezaļi un nepraktiski šogad sanācis, kad pamanījām, ka mūsu jaunākā atvase aizrautīgi rotā eglīti, aso skuju dūrienus pat nemanot. Acis priekā mirdz. Eglīte šogad lielāka par pašu rotātāju. Prieks nav ne izsverams, ne izmērāms. Nav nekā racionāla tajā, ka cilvēks jau vairākus gadsimtus reizi gadā nes un liek istabas vidū koku, turklāt tādu, kam, lēni kalstot, birst skujas! Varbūt var aprēķināt, cik egļu zaru un sveču gaismas katram vajadzīgs, lai nejustu, ka skujas vilnas zeķēs sadūrušās. Katram tā formula būtu mazliet cita. Un skaidrs, ka gada tumšajā laikā mēs meklējam veidus un rituālus, kā ienest mazliet gaismas un cerības savā un citu dzīvēs. Atzīšos – man pašai ar eglīti nepietiek, bet priekā mirdzošas bērna acis gan atsver kilogramiem asu skuju.

Atkal jau viens neparasts gads tuvojas izskaņai. Turklāt šogad cilvēki visā pasaulē līdztekus tumsai cerību un gaismas staru centušies saskatīt biežāk, ne tikai pienākot tumšajiem rudens un ziemas vakariem. Aptaujā par to, ko ļaudis darīs, kad beidzot varēs dzīvot ārpus pandēmijas baisās ēnas, vispopulārākās bijušas divas atbildes. Pirmā – satiks un apskaus tuviniekus un draugus, otrā – dosies tālos ceļojumos. Tieši šādi atbild ieslodzītie, kad tiem jautā, ko viņi darīs, kad beidzot nokļūs brīvībā. Pagaidām mums jāiztiek ar maziem ceļojumiem tepat uz mežu pēc eglītes. Vai maziem ceļojumiem iekšpus sevis. Jāiztiek ar to, ka varam apskauties tikai ar tiem, kas dzīvo mūsu burbulī (šķiet, ka burbulis un mājsaimniecība pievienosies citiem nevārdiem, ar kuriem negribēsies smērēt papīru!). Vai arī abām rokām apskaut sevi. Pagaidām. Tādā pagaidu realitātē esam iestrēguši. Turklāt šīs realitātes sienas ir biezākas par cietuma mūriem, jo soda izciešanas termiņu jau neviens nav noteicis. Līdzīgi kā šauros sprostos turētajiem dzīvniekiem, kad tie, reiz izlaisti laukā, brīvības smarža liekas biedējoši stipra, arī mēs skurbsim un varbūt pat meklēsim drošas sienas. Skaidrs, ka vajadzēs drosmi. Bet pagaidām degsim sveces, nesīsim istabas vidū koku un lasīsim laukā skujas no savām un līdzcilvēku vilnas zeķēm.