Nesen aizvadītās Starptautiskās bērnu tiesību aizsardzības dienas noskaņās sarunā ar Ventspils bāriņtiesas priekšsēdētāju Ervinu Alksni (Paraudzīties caur bērnu tiesību prizmu; Ventas Balss, 1. jūnijs nr. 61) tikām līdz jautājumam: kāpēc mirklī, kad sākam runāt par bērnu tiesībām, ieskanas neapmierinātais – kā tad ar pienākumiem?

Ir tādi, kas noteikti ar likumu un jāievēro mājās, skolā, sabiedrībā, – tādas pamatlietas. Neapmierinātības iemesls ir mūžsenais paaudžu konflikts un pamatīgi iesakņojušies aizspriedumi – jaunie neciena un nerespektē pieaugušos, sēž ekrānos un pasauli vispār neredz, nemīl latviešu valodu. Realitātē viss nav tik šausminoši, un, kamēr visu uzskaitīto nevērtē laiktelpas kontekstā, neņemot vērā tieši šī konkrētā brīža apstākļus, tās tādas puspatiesības vien ir. Sāksim ar to – cik mēs vispār viens otru cienām? Cik bieži sadzirdam otru, ļaujam otram izteikties, pieturam durvis nācējam? Grozi kā gribi, viens no senajiem pedagoģijas pamatprincipiem – mīlestība un personīgais piemērs – darbojas. Un lai nu ko, bet dubultmorāli jaunā paaudze pamana ātri un nekļūdīgi.

Kāds žiperīgs sirmgalvis reiz stāstīja, ka pēckara gados, Kolkas skolā ejot, pēc stundām puikas (arī viņš pats) ar akmeņiem apmētājuši skolas direktoru, staltu, gudru un cienījamu vīru. Tolaik dažāda vecuma skolēni salikti vienā klasē, izvērtējot vien to, kādas zināšanas katrs paspējis apgūt pirms kara. Apjukums bijis pamatīgs. Arī šodien pusaudži cīnās ar apjukumu un trauksmi. No vienas puses, iespēja iegūt labāku izglītību ir daudz lielāka nekā iepriekšējām paaudzēm, no otras – ekonomiskā ziņā nākotnes izredzes ir sarukušas. Viņi ir uzauguši ar neskaidrām patiesībām, neuzticamiem ziņu avotiem. Trauksme ir tā, kas mudina bērnus un jauniešus (un arī mūs, pārējos) pievērsties ekrāniem. Tajā pašā laikā arvien grūtāk kļūst saņemties parastai telefonsarunai.

Valoda, ai, valoda! Angļu valodai nav ne vainas, un jebkuras svešvalodu zināšanas ir vērtīgas. Šeit paretam iebilst vien kāds dzejnieks, kurš jūt, kā svešvaloda traucē plūst domai dzimtajā valodā. Tas ir mūsu, pieaugušo, pienākums kopt dzimto valodu, nodot to nākamajām paaudzēm, neaizmirst par dialektiem un pūlēties uzturēt to dzīvu, skaistu un bagātu (kāda tā arī ir!). Kā mums sokas? Tikai retais zina, kā darbības vārdu sokas locīt dažādos laikos, formās un izteiksmēs.

Skatoties nākotnē, mēs allaž esam likuši cerības uz nākamajām paaudzēm. Dažkārt dzīvē nekas cits neatliek kā tikai cerība. Pusaudžu laiks ir mulsinošs laiks mūsu bērniem. Ir grūti viņus saprast, grūti nedusmoties uz viņiem laikā, kad hormonu kokteilis smadzenēm liek pieņemt apstrīdamas izvēles. Tad jau labāk padusmoties un audzināt sevi. Labākas izredzes, ka mūsu lielajām cerībām nākotnē seksies!

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: