Sit, tātad mīl 3

Kauns pamest šādas attiecības un ļaut neglītajiem gadījumiem nonākt ļaužu valodās bija lielāks nekā sāpes un dzīve nepārtrauktās bailēs. Par laimi, pamazām rāpjamies laukā no šī klusēšanas un samierināšanās apburtā loka, vismaz tādā izpratnē, ka sievietes–vardarbības upuri vairs neklusē, nepacieš, bet ir gatavas doties prom ne tikai no sava varmākas, bet arī pēc palīdzības pie speciālistiem, tai skaitā uz krīzes centriem. Sievietes aizvien vairāk par to ziņo policijai, cerot, ka pašas saņems aizsardzību, bet varmāka – pelnītu sodu. Līdz traģiskajam gadījumam Jēkabpilī, kad sava bērna un mātes acu priekšā tika noslepkavota sieviete un šo noziegumu paveica vardarbīgs bijušais partneris, kurš pirms tam jau gadiem sievieti bija vajājis, šķita, ka arī valsts tiesībsargājošās iestādes un likumi ir vardarbības upuru pusē. Izrādās, ka nav.

Raidījumā Kas notiek Latvijā? dzirdētās atbildes no policijas, prokuratūras un tiesas pārstāvjiem apliecina, ka dzīvības un veselības apdraudējuma gadījumā mūsu valstī uz palīdzību no tiesībsargājošajām iestādēm var sagaidīt vien retos gadījumos, Visticamāk, vien tad, ja pretī kādā iecirknī, nodaļā gadīsies amatpersona, kurai mērķis pasargāt cilvēku no varmākas būs svarīgāks par procedūru.

Nogalinātā sieviete izmisīgi un regulāri bija vērsusies pēc palīdzības policijā. Taču tā vietā, lai dzītu pēdas varmākam, policija, prokuratūra un tiesa dzenāja viens otru pa likuma pantiem. Visiem esot bijis bail kļūdīties procedūrās, bet nevienam nebija bail kļūdīties un nenosargāt sievieti no vājprātīga vīrieša. Kā apgalvo nogalinātās sievietes advokāte, policists iecirknī atbildējis, ka tie jau tik tādi mīlnieku strīdi! Šķiet, ka sit, tātad mīl mentalitāte aizvien iesakņojusies dziļi un pārmantojas no paaudzes uz paaudzi. Vardarbība mīl klusumu, un mēs esam ļoti klusējoša sabiedrība. Pat gadījumos, kad upuri uzdrošinās runāt, daudzi, tai skaitā valsts atbildīgās amatpersonas, izvēlas klusēt, noklusēt un pieklusināt.

Aizsardzība no vardarbības esot viena no policijas prioritātēm, raidījuma sākumā atzina Valsts policijas priekšnieks. Diemžēl tālāk sekoja arī atziņa, ka prioritāti tomēr nevar realizēt, jo resursu nav. Iespējams, kaut kas tomēr arī likumos esot jāmaina.

Šo visu klausoties un vērojot, šķiet, ka pēdējo gadu valsts vadības prioritāte ir finansiāli badināt prioritātes. Kā citādi, lai izskaidro to, kas notiek izglītībā, veselības aprūpē un valsts iekšējā drošībā? Skumji, bet diskusija Dombura raidījumā pārliecināja, ka droši mēs varam justies tikai par to, ka nevaram justies droši.