Attieksmes ķēdes efekts 3

„Vecos laikos reiz bija kādā zemē tāda ieraža: vecus ļaudis, kas vairs nespēja pelnīt maizi, tur sita nost, kā vecus zirgus, vai aizveda mežā un atstāja.

Viņos laikos dzīvoja tanī zemē vecs vīriņš, vīram bija dēls un dēlam atkal dēls. Veča dēls jau sāka vērot, ka tēvs vairs nav pilns darba strādnieks, ka tam jau laiks atstāt šo pasauli. Tā vērodams, dēls ņēma dēliņa ragaviņas, uzsēdināja tur savu veco tēvu un vilka uz mežu. Dēla dēliņš tecēja savām ragaviņām pakaļ. Aizvilka dēls tēvu mežā, apgāza raguviņas un sacīja: "Lai nu guļ še ar visām ragaviņām!"

Bet dēliņš, mundrs zēns, teica: "Nē, tēt, savas ragaviņas še neatstāšu!"

"Kam tad tev vajaga nieka ragaviņu?"

"Ja man nebūs ragaviņu, kā tad es tevi dabūšu mežā, kad tu paliksi vecs un nespēcīgs?"

Šādus vārdus izdzirdis, veča dēls palika domīgs. "Vai re," tas domā," paša dēls sola man tādu pašu galu, kādu še padaru savam tēvam. Nē, tā nav labi!".

Dēls paņēma tēvu, uzsēdināja atkal uz ragaviņām un vilka atpakaļ uz mājām. Bet mājās dēls nedrīkstēja, visiem redzot, turēt savu nespēcīgo tēvu; viņš to tādēļ paņēma un ielika pagrabā un deva tam tur ēst un dzert.”

Pasaka turpinās un, protams, ka noslēdzas ar vecā tēva vērtīgu padomu, kas grūtos laikos paglābj dēla ģimeni no bada. „... un visi citi tās zemes ļaudis palika gudrāki, redzēdami, ka arī veči der - der labam, gudram padomam.” No tā laika nekur vairs ļaudis negalināja savus nespēcīgos večus.”

Te vieta pārdomām. Kā tad ir? Vai tiešām negalina?

Burtiski, protams, nē, jo pēc visām starptautiskām tiesību un ētikas normām tas būtu traktējams kā noziegums. Bet netieši? Kā lai nodēvējam to, kas jau ilgtsoši notiek ar veselības aprūpes pieejamību salīdzinājumā ar pensiju apmēru?

Maza atkāpe no tēmas

Sākotnēji ar portāla „Ventas Balss” starpniecību gribēju izteikt reģiona, vai kā Rīgā teiktu - provinces iedzīvotāja - viedokli par jauno medicīnas rezidentūras modeli. Priekšstats par veselības ministru Gunti Belēviču (ministru, kurš grib piespiest jaunos mediķus strādāt reģionos) kā veselības aprūpes sistēmas kapraci, šobrīd piepilda sabiedriskās domas telpu tik ātri kā pieneņu pūkas gaisu un iesakņojas cilvēku prātos. Tādēļ, lai izprastu situāciju bez mediju starpniecības, aprunājos ar pāris topošajiem ārstiem. Situācija nav viennozīmīga un taisnība ir daudzšķautņaina. Viss atkarīgs no skatu punkta.

No vienas puses varu saprast topošos ārstus, jo daudziem no viņiem ir laulība, iekārtota mājvieta un bērni galvaspilsētas skolās (kas loģiski, ja teju desmit gadi no skaistās jaunības pavadīti studijās.) Saprotams, ka atstrādāšana reģiona slimīcā jaunajam cilvēkam būs neērts un no sadzīves viedokļa traki piņķerīgs jautājums.

Otrkārt, nav noslēpums, ka reģiona slimnīcās mediķus gaida pārslodze dežūrās, bet gar degunu iet maksātspējīgo rīdzinieku naudas upe, kas ieplūst caur privātpraksēm, vai arī sniedzot pakalpojumu valsts slimnīcās „aiz letes”. Loģiski, ka jaunie mediķi negrib uz reģioniem.

Taču to tā tieši nevar teikt, jo tas nenoskaņos pret ministra lēmumu sabiedrisko domu, tādēļ atklātais karogs, ar ko topošie ārsti dodas kaujā pret Belēviču ir pieredze un profesionālā izaugsme. Reģionos nevarot augt tādā līmenī kā Rīgā.

No otras puses (te es domāju reģionu slimnīcu vadību un iedzīvotājus) arī taisnība.

Beidzot! Beidzot Veselības ministrija ir sadzirdējusi saucēja balsi tuksnesī jeb reģionu slimnīcu pārstāvjus, kuri jau gadiem ceļ trauksmi par speciālistu trūkumu. Taču jautājums ministrijai; vai tiešām problēmu nevar risināt ar motivējošiem pasākumiem, nevis padomju kolhozu stilā? Vai tiešām, nosakot nepārprotami motivējošu atalgojumu mediķiem, kuri strādās, nevis atstrādās reģionā, tautsaimnieciskais ieguvums nebūs lielāks tad, ja par nodokļu maksātāju naudu sešus gadus skolotais mediķis un viņa ģimene paliks Latvijā, nevis šī piespiedu modeļa dēļ jau tagad dosies rezidēt ārvalstī, kur visticamāk tad arī paliks?

Protams, standarta atruna – naudas nav! Bet, lūdzu, lēmumu pieņēmēji, pieturieties beidzot pie prioritātēm! Nepietiek tās uzlikt uz papīra, bet arī naudu dalīt un reformas īstenot vajadzētu, vadoties pēc tām. Spīdošu reitingu uzturēšanai finanšu sistēmā starptautisko aizdevēju patmīlīgu glaimu vārdā, nav nozīme, ja spožie prāti no Latvijas aizbrauc Rietumu virzienā, spožie un sīkstie savā brīvajā Latvijā turas pēdējiem spēkiem, bet uz tukšajām vietām šeit vien no Dienvidaustrumiem.

Atgriežoties pie tēmas

Runājot ar topošajiem ārstiem, kuri jau šobrīd daudz laika pavada slimnīcās, iepazīstot Latvijas veselības aprūpes sistēmas nacionālās īpatnības, interesējos; vai tiešām tautas veselības stāvoklis ir tik kritisks, kā atkāj pēdējie Eiropas līmeņa pētījumi?

Trauksmei esot pamats. Un te arī nonākam līdz jautājumam, vai veselības aprūpes sistēmas nepieejamība komplektā ar pensijām zem iztikas minimuma, nav līdzīgs stāsts kā pasakā par zemi, kur vecīšus ved uz mežu nomirt?

Voluntēšana un mācības Latvijas slimnīcās jaunajos mediķos optimisu neraisa (cik nu vispār tāds slimnīcās iespējams.) Likumsakarīgi, ka vissmagāk slimojot cilvēki gados, jo līdz ar vecumu arī visādas kaites vairāk. Taču tik skaudri varētu nebūt, ja seniori netaupītu uz medikamentu rēķina, apmeklētu speciālistus un negaidītu neizturami garās rindās uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem.

Mūsu seniori (un, diemžēl, ne tika viņi, bet arī ģimenes ar bērniem) ignorē medikamentus nevis tādēļ, ka pievienojušies protesta kustībai pret grandiozi pelnošo pasaules farmācijas nozari, bet tādēļ, ka nav naudiņa par ko nopirkt zāles. Turklāt slēpj šo faktu no saviem ārstiem un jau pieaugušajiem bērniem.

„Jaunajiem vēl grūtāk,” vecie saka: „ ko nu par mani vairs...”

... un iedod naudiņu mazbērniem, samaksā komunālos rēķinus, knapinās ar lētāko pārtiku (zināms tak, ko mediķi saka par tās ietekmi uz veselību) un ārstu izrakstītās receptītes krāmē atvilknē. Homeopātiju un nopietnu alternatīvo medicīnu arī nevar atļauties, tādēļ izlīdzas ar apšaubāmiem padomiem, kuri ceļo no mutes mutē, nākdami no dažiem bezatbildīgiem preses izdevumiem. Tādi šobrīd ir Eiropas Savienības dalībvalsts – Latvijas - veselības aprūpes sistēmas vaibsti. Pagalam nepievilcīga, pat nežēlīga grimase tajos ievilkusies.

Latvijas seniori vispirms nomaksā komunālos rēķinus, tad palīdz saviem bērniem un tikai tad domā par sevi. Lai arī vientuļām vecāka gada gājuma pesonām ir visgrūtāk segt mājokļa izdevumus, tikai 9% paliek parādā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati (kaut politiķi būti tik apzinīgi savu pienākumu izpildē.) Jāpiebilst, ka pērn šie izdevumi pieauga vidēji par 4,4%, sasniedzot 142 eiro uz mājsaimniecību.

Taču pensionāru apzinības pret valsti un valsts neapzinības pret senioriem sekas ir pārpildītas slimnīcas ar veciem cilvēkiem, kuru slimības ielaistas līdz dārgai un pat neiespējamai ārstēšanai. Savukārt mediķi, kuri vēl palikuši strādāt valsts un pašvaldību slimnīcās reģionos, līdztekus mediķa darbam veic arī ar sociālo darbu vai paliatīvo aprūpi.

Stāsts par veselības aprūpi, kas nav pa kabatai, nebeidzas tikai ar receptēm vai taupīšanu uz ārstu vizītēm, bet pat nonākot slimnīcā nopietnā stāvoklī, loks sākas no jauna. Senioriem galvā tikšķ skaitītājs, kas signalizē tikai vienu: mans rēķins ar katru dienu pieaug, jātiek mājās!

Par to, ka pacientu iemaksu apjomu ziņā esam rekordisti Eiropā, runājam jau daudzus gadus. Tas nebūtu jaunums, bet vakar, klausoies diskusiju par obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu valstī, uzzināju, ka rekordisti esam vēl vienā jomā. Ja Eiropā pacienti no savas kabatas par veselības aprūpes pakalpojumiem norēķinās vien 25% gadījumu, tad Latvijā tie ir 48%. Gandrīz uz pusi vairāk! Par ko mēs maksājam nodokļus?

Lai arī nodokļu ieņēmumi pēdējos gados auguši, veselības aprūpe pirmskrīzes budžetu tā arī nav atguvusi. Rīkojamies kā tai zemē par, ko runāts tautas pasakā. Dažbrīd šķiet, ka jāsāk ticēt sazvērestības teorijām par pasaules valdības mērķi veidot civilizāciju bez veciem ļaudīm (lasi – viņi nespēj dot ekonomisko pienesumu) un Latvijas proamerikāniskie politiķi (pieņemts mums te tāds dalījums prokrieviskajos, amerikāniskajos un skumji, ka gandrīz visus ar retiem izņēmumiem tiešām varam pieskaitīt pie vieniem vai otriem, bet grūtāk atrast nacionālās interesēs noskaņotos) ir pirmie, kuri attīstītajā Rietumu civilizācijā apņēmušies pamēģināt, kā šāds plāns pavisam ātri būtu īstenojams dzīvē. Uz Āfrikas cilvēkiem testē vakcīnas, uz mums - toleranci pret politiķu cinismu. Varbūt piedalāmies realitātes šovā?

Jebkurā gadījumā atbildība gulstas uz mums visiem un mēs nevaram gaidīt, ka ministrs Belēvičs un zaļzemnieki (kuriem var piedēvēt daudzus trūkumus, bet vismazāk mērķi izdabāt globālajiem pasaules astoņkājiem) divos gados uzcels to, kas bezatbildīgi un ciniski brucināts jau daudzus gadus Vienotības un iepriekš arī Tautas partijas Veselības ministru paspārnē. Mums visiem solidāri jāuzņemas atbildība, pirmkārt, jau par to, ka aizvien no jauna vēlēšanās balsojam par tiem, kuri vienu dienu sola senioriem, ka pensijas nesamazinās, bet jau nākamajā, tieši to izdara.

Mums jāuzņemas atbildība, ka aizvien no jauna vēlēšanās atbalstām tos, kuri tā vietā, lai stiprinātu valsts un pašvaldības slimnīcas, lietderīgas un godprātīgas privātās klīnikas, kur cilvēki var saņem reāli nepieciešamu palīdzību, turpina iepludināt milzum daudz naudas paziņu „kantoros”, bet paši pēc tam iesēžas lielu farmācijas uzņēmumu vadības krēslos.

Mums jāuzņemas atbildība par to, ka nodokļu nemaksāšanu uzskatām par normu un tiktāl, cik mums tas izdevīgi, atbalstām ēnu ekonomiku, pērkot no rokas, piekrītot bez čeka vai bez akcīzes. Taču, kad dzirdam par nebūšanām Valsts ieņēmuma dienestā un citiem koruptīviem darījumiem, distancējamies no tā un sašutumā kritizējam ņēmējus un devējus.

Mums jāuzņemas atbildība par to, ka balsojam par tādām labklājības ministrēm, kuras atļaujas pateikt, ka pensionāri, kuri bija ekonomiski aktīvi vien padomju valstī (it kā tā būtu bijusi viņu brīva izvēle) nevar prasīt, lai Latvijas valsts viņu tā laika darbu šodien novērtē ar pienācīgu pensiju.

Un mums jābūt ik dienas atbildīgiem par to, kā izturamies pret saviem vecākiem (un šis ir jautājums, kur politiķus vainot nevarm.) Turklāt senioru ekonomiskais nelietderīgums patiesībā ir maldīgs stereotips, kas izdevīgs tiem, kuri ražo viedtālruņus, planšetdatorus, gudros televizorus, spēļu konsoles un degradējošu izklaides saturu, kas pieejams šajās ierīcēs, tadejādi aizstājot sarunas, rotaļas un pasakas mūsdienu bērniem.

Daudz labākas aukles bērniem (pat tiem, kuri iet skolā) būtu seniori. Ir valstis, kur tiek veicināts, lai seniori veido kopienas un aktīvi iesaistās domājošas, emocionāli inteliģentas jaunatnes audzināšanā. Ieguvums ir abpusējs. Diemžēl, Latvijā vecie ļaudis (ir, protams arī neskaitāmi daudz izņēmumi, kas balstīti personības faktorā, veiksmīgā apstākļu sakritībā vai bērnu labklājības līmenī) cīnās ar dažādām veselības problēmām un bez iespējām tās risināt, emocionāli un fiziski strauji noveco. Plaisa starp paaudzēm kļūst milzīga, bet bez šīs pēcttecības, bez tā, ka vismaz trīs paaudzes uz vienām slēpēm turas, nevar cerēt uz nācijas ilgtspēju.