PAR SUŅIEM.....
Noteikti jau neiztikt bez nejaukiem komentāriem, bet labāk tos paturiet sev..
Vakar laukā ar kaimiņiem pārrunājām jautājumu par suņiem, kas ir privātmājās; kā piemēram tas ir Siguldas ielas galā uz abām pusēm kur privātmājas ir lieli suņi ; pieļaujam kuces.. jo pie žogiem redzami "draugi"...
Tik daudziem, kam logi uz to māju pusi šo suņu riešana , gaudošana ir tiešām neciešama, jo tas notiek laikā , kas jādodas pie miera un mazie bērni arī guļ un logi vēl vaļā , tveram vēl svaigo gaisu... bet šo suņu skaļo riešanu dēl nākas aizvērt logus...
Varbūt šo lasīs ari suņu īpašnieki, varbūt dosiet kādu ieteikumus..
Lai cik dīvaini tas nebūtu, pa dienu klusums un tieši uz nakti šie suņi no privātmājām ļoti skaļi , laikā no 22 līdz kādiem 24 ir viņu visskaļākais laiks.
Komentāri (62)
Gaf gaf!
AU,AU!!!
Vau vau!
ar to būtu jāsāk , pirms ņem suņus,,,
Privātmājā suns ir vajadzīgs,tur neko pārmest nevar.Nopietnam zaglim,protams,suns nebūs šķērslis,bet šādus tādus neprofesionāļus tas atbaidīs.
Riešanas problēmu varētu mēģināt atrisināt ar speciālajām ierīcēm-pretriešanas kaklasiksnām.
http://www.radioseta.lv/lv/kontroles-sistemas/ultraskana
Var, bet šādi risinājumi var būt arī traumējoši suņa psihei. Teiksim, var apturēt riešanu, taču rasties daudzas citas raizes. Ar šādiem rīkiem jābūt uzmanīgiem. Protams, šis neprasa nekādu saimnieka iesaisti - nopērk un viss, taču nebūs labākais variants. Vispirms vajadzētu tomēr suni nodarbināt (to paredz arī likums, it sevišķi, ja suns ir pie ķēdes!), socializēt un koriģēt klāt esot. Šis ir daudz grūtāks process, prasa laiku, taču daudz labāk pašam dzīvniekam. Pie tam, ar suni "sargu" jābūt uzmanīgam. Parasti sargāšanu var sajaukt ar suņa agresiju, kas nav kontrolējama. Pareizi sargāt arī var iemācīt (kā komandu), bet tas atkal prasa laiku un saimnieka iesaisti. Vieglāk jau ir barot agresīvu suni un cerēt, ka pastnieku/bērnus/kaimiņus nesakodīs, ja izmuks.
Kopsavilkumā vēlētos teikt, ka visa pamatā ir izpratne par cēloni un iemaņas to korekcijai. Uzskatu, ka pareizi būtu, ja pirms suņa iegādes būtu obligāti saimniekam jāapgūst suņu labturības un audzināšanas pamatkurss.
Ceru, ka būsim iecietīgi un vēlēsim viens otram labu. Pilsēta ir liela - tajā vietas pietiek gan pieaugušajiem, gan maziem bērniem, gan suņiem, gan kaķiem. Domāsim līdzi un palīdzēsim viens otram.
Tomēr suņa saimniekam ir jāuzņemas par dzīvnieku atbildība un attiecīgi šķirnes īpašībām jānodrošina nepieciešamās aktivitātes. Papildus var apmeklēt suņu skolu (Talsos ir ļoti laba). Vismaz, lai apgūtu pamatus un izprastu savu četrkājaino draugu. Kas attiecas uz publiskām vietām - sunim ir jābūt kontrolējamam (kā kontrolēt suni - tās ir iemaņas, kas jāapgūst). Gan mazam, gan lielam. Tam jābūt ir pavadā. Uzpurnim obligāti jābūt ir sabiedriskā transportā. Ja vēlamies, lai mūsu četrkājainie kompanjoni iederas pilsētvidē - mums jāskolojas pašiem un jāsaprot, ko nozīmē pareizas rūpes par suni. Pretējā gadījumā var rasties situācija, ka suns ir nevaldāms, traucē pārējiem un rada apkārtējos suņos (arī apmācītos) lieku stresu. Sētā vislabāk suni vajag turēt voljērā. Dzīvoklī - atbilstoši sugai, kas piemērota dzīvoklim, būrī. Tādējādi samazinot suņa traumu iegūšanas risku un pieradinot pie rutīnas.
Labdien!
Šī ir ļoti laba tēma, ko nepieciešams izrunāt. Un arī galvenokārt tāpēc, lai vērstu uzmanību uz dažādām niansēm, izglītotu apkārtējos un mēs kļūtu labāki.
Principā kā atbildīgs suņu saimnieks varu teikt to, ka pirmkārt jau suns (jebkurš mājdzīvnieks) nozīmē rūpes. Tas nav aksesuārs, ko var nopirkt un aizmirst, kad slinkums ar to ņemties. Protams, lielākā daļa suņu saimnieku tā arī dara - nopērk, atstāj sētā vai dzīvoklī un pierod pie dažādiem suņa niķiem un stiķiem, kas ietver arī riešanu, bedru rakšanu u.tml. Tādējādi nav jābrīnās, ka patversmēs rodas tik ļoti daudz jaunu suņu, kurus atved kā problēmu suņus, taču reāli tiem pietrūkst nodarbes un pareizi veikta disciplīna. Realitāte ir tāda, ka suns pats pieņem lēmumus brīdī, ja to nedara saimnieks. Atkarībā no suņa šķirnes, suņiem var būt bezrobežu izdoma kā sevi nogurdināt. Suns tomēr ir bara dzīvnieks, kas vienatnē izjūt vientulību un bēdas, kuras rada stresu, ko attiecīgi suns izpauž citādāk.
Jā, Anita, šeit nav runa par vecu cilvēku, kam suns ir kā draugs, bet diezgan jauniem ģimenes cilvēkiem...
Un par kliedzieniem -jā, tas tiesa, cik reizi esmu pie loga piegājusi skatīt kas notiek, jo tik mežonīgs kliedziens , ka liekas to bērnu kāds pušu plēš, citreiz pat īsti saucieni" palīgāaaaa" , bet kā saki ja kādreiz tiešām kas notiks un sauks palīgā , diez vai kāds uz to pusi paskatīs, jo tas jau ik dienas notikums šāda kliegšana un saukšana...
un vecie cilvēki var priecāties, ka ir skola sākusies, vismaz līdz pusdienai var klusu mieru baudīt.
Ja sit, tad jāiet palīdzēt. Bariņā jautrāk, un pa trijiem vienu var ātrāk piesist, nekā pa diviem.
Par tiem suņiem. Gados vecākiem cilvēkiem, kuriem bērni un mazbērni jau izauguši , ļoti vajag kādu suni , lai nākas pastaigāt vismaz divas reizes dienā, lai ir ar ko parunāt , ko pamācīt un par ko parūpēties, tā īsinot laiku . Par bērniem - reti ,kurš no jaunākās paaudzes prot runāt normālā balsī , vairums kliedz un spiedz tā , itkā ar dzirdi būtu švaki .Dažreiz no bērnu laukumiem atskan tādi bļāvieni , ka var padomāt ,ka nelaime notikusi, bet, ja tik tiešām kas gadīsies , tad apkārtējie neņems vērā , jo tā jau katru dienu bļauj.