Aivara un Andra noziedzīgie grupējumi

Zobu Feja | 06.10.2016, 13:37:04 | 1310

„Aivara un Andra noziedzīgie grupējumi”: ekskluzīvi publicējam fragmentu no Jūlija Krūmiņa topošās grāmatas

„Attīstot Latviju nākotnei, mēs nevaram nepaanalizēt šīs neatkarības 25 gadu. Pieļautās kļūdas un to, kāpēc mēs esam vienā no pēdējām ES valstu attīstības valstīm. Es tomēr biju viens no samērā pietuvinātiem klātesošajiem un biju pazīstams ar visiem tā laika politiskajiem darboņiem. Es redzēju, kā pakāpeniski lielākā daļa šo cilvēku, kuri nebija izglītoti politiķi – aktieri, ārsti, muzikanti, bārmeņi, zooloģiskā parka darbinieki un cilvēki ar lieliem parādiem, kuri ir viegli uzpērkami, - kā viņu domas pārņēma nevis Latvijas labklājība, bet gan pārtikusi un bagāta dzīve.

Politikā lielākajai daļai jābūt juristiem, ekonomistiem un finansistiem. Es uzskatu, ka lielākā valsts nelaime šo 25 gadu laikā bija tas, ka organizējās divi noziedzīgie grupējumi, kuri nebija ne bandīti, ne reketieri, bet gan mūsu pašu bāleliņi, kuri kļuva par valsts likumīgajiem zagļiem un izveidoja šos divus noziedzīgos grupējumus, kuri vēl šodien vēl valda Latvijā. Andra un Aivara saplūšana beidzās ar valsts pārvaldīšanu. Šo nodaļu es nebūtu rakstījis, bet tieši šo divu noziedzīgo grupējumu dēļ es biju spiests pārdot savus uzņēmumus un emigrēt uz divarpus gadiem uz Austrāliju. Andra noziedzīgais grupējums veidojās Valmierā, bet Aivara noziedzīgais grupējums – Ventspilī.

Pirmā mana saķeršanās ar Andri bija tad, kad viņš kļuva par premjeru. Līdz Andra nākšanai pie varas es piedalījos visos konkursos, lai piegādātu degvielu Latvijas uzņēmumiem, Latvijas Dzelzceļš (80 tūkstoši tonnu gadā), Autobusu parks (n-tās tonnas gadā), prāmju kuģi, tāpat arī Latvijas armijai – 500 tonnas gadā. Piedalījos konkursā un vinnēju šos konkursus, man bija visizdevīgākā pozīcija, jo mans termināls atradās pašā Rīgas centrā un es varēju iedot un nodrošināt viszemākās cenas.

Kad Andris kļuva par premjeru un es vinnēju šajā konkursā, man piezvanīja toreizējas aizsardzības ministrs un apstiprināja, ka esmu vinnējis, bet piebilda, ka ar grūtībām. Es no sākuma nesapratu, ar kādām grūtībām? Jo armijas 500 tonnas man neko nemainīja, es varēju no tā atteikties, bet tikai nākamajā dienā, kad man piezvanīja tā laika iekšlietu ministrs, kurš tikko bija atgriezies no brokastīm ar premjeru, kurš katru pirmdienu bija iemanījies brokastot ar visiem saviem ministriem MK.

Tad ministrs man arī pateica, ka man jāsāk žāvēt sausiņi, jo mani likšot cietumā. Šo brokastu laikā Andris esot pieprasījis, lai to Krūmiņu ieliek cietumā, uz ko ministrs viņam atbildējis: par taviem, Andri, nedarbiem, man ir daudz vairāk informācijas, un tad jūs abi varēsiet kopā sēdēt. Izrādījās, ka Andrim piederēja vai nu visas vai daļa kapitāldaļu Ziemeļu naftā, kas arī piedalījās konkursā un gribēja vinnēt šo iepirkumu. Paldies dievam, ka ministrs bija mans draugs, un viņš ir drosmīgākais un godīgākais cilvēks, kuru es pazīstu. Viņš varēja atļauties pateikt Andrim pretī. Viņš bija godīgs un nesavtīgs – mans draugs.

Man, firmai Man-Tess, 1998. gadā bija apstiprināts projekts ar visām instancēm Rīgas Brīvostā, Rīgas Domē par terminālu būvi Kundziņsalā. Lai mazinātu gaisa piesārņojumu Tvaika ielā, es biju nolēmis visus kuģus iekraut pie Daugavas, uzbūvēt estakādi un kraut vagonus ārā, uzbūvēt rezervuāru parku, lai mazinātu Tvaiku ielas gaisa piesārņojumu, 1998. gadā visi projekti bija saskaņoti un sadalīti divās daļās: 1. daļā man atļāva būvēt 250m garu piestātni un 2 km garu cauruļvadu sistēmu, kas gāja no Tvaiku ielas termināla uz piestātni Kundziņsalā. Plus bija prasība man saskaņot vides novērtējumu, kas prasīja man 1 gadu un 100 000 LVL. Kamēr tika būvēti šie objekti, uztaisījām vides novērtējumu, kas bija pozitīvs, un 2000. gadu sākumā man vajadzēja apstiprināt pārējo projektu, kas bija jau iepriekš saskaņots, bija panākta vienošanās ar Leonīdu Loginovu, Rīgas mēru Gundaru Bojāru, bija visas atļaujas no ugunsdzēsējiem, Vides pārvaldes un pārējām institūcijām.

Trīs dienas pirms balsojuma man piezvanīja Loginovs un pateica, ka balsojums var būt negatīvs, lai es ātri braucu uz tikšanos. Tikšanās laikā es uzzināju, ka E., toreizējās Rīgas Domes Attīstības departamenta (…), paprasīja Loginovam, lai iekasē no manis divus miljonus dolāru kukuli, ja es gribu būvēt terminālu Kundziņsalā. Loginovs ieteica man aprunāties ar Bārdu, kā toreiz sauca Andri, jo E. bija tikai kasieris. Es nekavējoties sazvanījos ar savu skolas draugu Juri Savicki, kas ir Iteras prezidents, un tikāmies. Sarunā piedalījās arī viņa kompanjons Ainārs Gulbis. Lūdzu viņu atbalstu. Lai viņi parunā ar Andri, ka es tos divus miljonus samaksāšu, kad tas termināls būs uzbūvēts un kad es sākšu kraut naftas produktus. Es biju ar mieru pat uzrakstīt parādzīmi. Man bija sakrāta nauda termināla būvei, daļa kredītā saņemta. Juris ar Aināru pateica: labāk iedod uzreiz, mēs Andri pazīstam. Bet es nevarēju pārkāpt pāri saviem principiem. Es dzīvoju po poņatijam. Es neesmu lohs.

Vēl viena epizode. Es nevaru iedomāties, ka vilkam dotu sargāt aitas. Bet tieši tā notika, E. ielika par finanšu ministru, kur viņam pakļautībā bija gan finanšu policija, gan muita. Bez šaubām E. ir tikai asiņains ķēdes suns savam saimniekam, un šīs pāris epizodes ir tikai no manas puses, bet ir daudz citu momentu, piemēram, airBaltic lieta, digitālā lieta un virkne uzņēmumu par kuriem nemaz negribu runāt, jo pilna prese par to ir bijusi.
Vai gadījums, kas saistīts ar VID ēku. Es sarunājos ar izmeklētājiem un cietušajiem, kad pēc būtības arī izkristalizējās kaut kāda loģiska aina: cilvēks nopirka ap 35 ha zemes par vairāk nekā 300 000 dolāru un pārdeva krievu miljardierim. Lietā figurēja 500 000 kukulis, ko Janita nodeva Pēterim Strancim un Vilnim Štramam, kuri savukārt atdeva Edmundam. Dalījums sekojošs: Strancim - 25 000 USD, Štramam - 25 000 USD, Edmundam - 45 000 USD un Janitam – 5000 USD, pārējie 400 000 USD - Andrim. Kad KNAB arestēja Janitu, Štramu un Stranci, tad Janita visu izstāstīja. Pie Edmunda pat bija kratīšana un seifā atrada 45 000 USD it kā par pārdoto traktoru, kura viņam nekad nav bijis. Viņš ātri uzrakstīju atlūgumu un nozuda no ienesīgā amata. Viņš reāli varēja atrasties cietumā, bet diemžēl cietumā atkal tika tikai mazās zivteles. Tāds ir Andra rokraksts – podstavitj kādi citu mazāku zivteli, lai viņš un viņa cilvēki paliktu savos amatos.

Bez šaubām, ka vislielākais pļaujas laiks, Andra grupējumam sākas tad, kad Andris Grūtups, arī viņa cīņas suns, kurš ar kāju varēja atspert visas durvis prokuratūrās, tiesās, kopā ar savu kolēģi Kokali salabināja Aivaru un Andri, pēc tam viņiem pievienojās arī Ainārs. Un tā viņi trijatā pļāva to, kas vēl nebija nopļauts. Viņi neko neradīja! Viņi izmantoja Latvijas valsti, lai iegūtu bagātību sev, padarot tautu nabadzīgu. Ko viņi ir uzbūvējuši Latvijas valstij? Pilnīgi neko!

Tad Aivars… Kā tikai viņš nav saukts - par Napoleonu, Hūti, Hercogu, bet manā skatījumā viņš ir vienkārši bandīts, kurš kā jau bijušais kompartijas sekretārs bija iekundējies juku laikos Ventspilī par mēru, kura bija Latvijas tranzīta zelta ādere. Tika pārkrauta nafta, kālija sāls un daudz citas tranzīta kravas. Ventspilij bija labas attiecības ar Krieviju, un to visu 25 gadu laikā viņš prata pazaudēt. No sākuma naftu, pēc tam kāliju, un tagad Krievija paziņojusi, ka pārtrauks kraut visus naftas produktus. Ja mēs ieskatāmies Man-Tess salīdzinājumā ar Ventspili, tad Man-Tess bija 100 tūkstošu tonnu naftas termināls, un gada pārkraušanas apjoms bija 1,5 miljoni tonnu. Ventspilī ir 1 miljona tonnas rezervuāru parks, kur viņi varēja pārkraut 150 miljonus tonnu naftas produktu. Ventspilī vēl ir viena liela priekšrocība, Ventspilij kopā ar Krieviju pieder kompānija LatRosTrans. Šai kompānijai pieder zemes gabals, kas nāk no Krievijas robežas līdz Ventspilij un kur ir izbūvētas cauruļvadu sistēmas naftai un gaišajiem naftas produktiem.

Varbūt, ja šis cilvēks būtu nedaudz garāka auguma un redzētu nedaudz tālāk, nekā viņš redz, tad es esmu 99% pārliecināts, ka Krievija nebūtu attīstījusi Pēterburgā savu terminālu, bet krievi būtu pa šo zemi laiduši vēl 3 trubas un, iespējams, arī gāzes truba NordStream ietu caur Krieviju uz Ventspili un tālāk uz Vāciju un Eiropu. Un tad tiešām viņš būtu Hercogs un tad arī viņa nauda – vents - būtu citā vērtē. Toreiz, kad mēs sēdējām pie viena galda, Indriksons Guntis, es, Juris Šabašovs teicām viņam - pārdodam 33% krieviem, jo viņiem ir produkts, un Šabašovs vispār piedāvāja uzdāvināt krieviem Ventspils Naftu, nosakot, ka par katru pārkrauto tonnu, ko krauj un turpmāk arī kraus, maksā 1$ šai kompānijai. Bet cilvēks, kurš ir pieradis rāpot, viņš nevar lidot!

Bet lielākā nelaime ir tā, ka, lai pats kļūtu bagāts, un tāds viņš arī ir, bagātākais cilvēks valstī, pārējo iedzīvotāju slāni ir iedzinis nabadzībā. un man te 100% jāpiekrīt Viļa Krištopana teicienam, ka mēs dzīvojam muļķu zemē, jo Lembergam uz šo brīdi ir augstākais sabiedrības popularitātes reitings Latvijā – bet varbūt viņš to ir nopircis?!?

Šodien neviens no tiesībsargājošās institūcijām neķersies viņam klāt, jo visas šīs iestādes ir vēlētas. Maizīša gadījums to ir pierādījis, un gan jau arī Ērikam Kalnmeieram ir vēlēšanās būt pārvēlētam. Visi publiski aptaujātie atzina, ka balsos par Maizīti, bet kaut kā faktā tas neparādījās. Tas viss tikai parāda, kāda tā Saeima ir, skaļi saka, ka balsos par vienu, bet čemodāns ar naudu no Aivara situāciju atrisina viņam labvēlīgā gultnē.
Tad, kad notika balsojums par Saeimas atlaišanu, jo tautai bija pieriebusies šo trīs A darbošanās, kur viss bija vienos vārtos – viņu makos, Zatlers nebija tik gatavs kā savā laikā Kārlis Ulmanis, kuram bija komanda, kura spēja pārņemt vadību. Droši vien nebija ne laika, ne zināšanu, kas ļāva redzēt Latvijas perspektīvas. Un tiešām trīs A bija pietiekami daudz naudas un kā astoņkājim bija visi taustekļi ielaisti iekšā visos procesos un institūcijās.

Pēc izglītības Andris ir lauksaimniecības universitātes absolvents, un tai vietā, lai domātu par lauksaimniecību, viņš visu sagrāva. Bija izaugusi jauna zaglēnu Aivaram, politiķi Vienotības paspārnē, kas pārņēma jau iemītās takas un stafeti. Jo arī Lembergam katrā politiskajā partijā ir savi aģenti, jo viņš saprata, ka nevajag sponsorēt partijas, bet gan konkrētus politiķus. Saskaņā viņam ir sens draugs Urbanovičs Jānis, ar kuru vēl es cīnījos Uzbekistānā par kokvilnu, un paldies Ulmanim un Krištopanam, ka kokvilnu vinnēju es, nevis Ventspils. Tāpat tikai sakarā ar Ventspils Naftas privatizāciju, pateicoties Lembergam par premjerministru kļuva Gundars Krasts, kura uzdevums bija parakstīt pēdējos privatizācijas dokumentu, un pēc tam kā vienreizlietojamo prezervatīvu viņu izmeta ārā.

Mums te Latvijā nav ne naftas, ne gāzes, ne zelta, mums ir mūsu bagātība – koki, strādīga tauta un viena no mūsu lielākajām bagātībām - ģeogrāfiskais stāvoklis. Mūsu valdošajiem politiķiem, lai uzlabotu situāciju Latvijā, visvieglākais ir pacelt nodokļus, lai sabalansētu budžetu, lai būtu ko maksāt gan skolotājiem, gan medicīnas personālam, gan pensionāriem gan policistiem. Tomēr pirmais, kas būtu jāizdara, būtu jāsakārto VID. Jāatrod cilvēks - godīgs, gudrs, kuram ir viens uzdevums - jāsekmē finanšu ieplūšana valsts kasē, un es domāju, ka tādu cilvēku Latvijā ir daudz. Nedrīkst meklēt pakļautu cilvēku, ne velti Aivars atbalsta Streļčenoku šobrīd KNABā.

Mums ir vislielākās un labākās ostas salīdzinājumā ar kaimiņiem, Lietuvu un Igauniju, bet mums ir nelaime, ka mums nav tranzīta asociācijas prezidents, nē, nu, viņš ir – Aivars, bet tā vietā, lai viņš konkurētu ar lietuviešiem, igauņiem un somiem, viņš konkurē ar Rīgu un Liepāju.

Cik ilgi šie divi cilvēki valdīs Latvijā? Nezinu. Es neesmu pilnvarots viņus tiesāt, bet viņi ir tie, kas izmanto savus ielikteņus varas koridoros, ko sauc par ierēdņiem, kas dara visu, lai viņiem izpatiktu, veicināja ne pārāk veselīgu biznesa vidi uzņēmējiem. Pateicoties viņiem, visi mani projekti no 2000. līdz 2008. gadam tika pieklājīgi atteikti, un man, kurš bija ar mieru attīstīt uzņēmējdarbību un radīt darbavietas, nekas cits neatlika kā pārdot un aizbraukt. Es zinu vēl uzņēmējus, kuri tika pazemoti un kuri nevarēja attīstīt savu biznesu, bet, lai varētu attīstītu savu biznesu, viņiem bija jāšķiras no 30-60% savu uzņēmumu kapitāldaļu. Cik ilgi tas turpināsies?!”