Es zin, to Meinkun ir vien makten fein zort.Bet viņ ir gaužam neģeldig priekš dzīvošan iekš dzīvokl istab.Iekš mān muiž jau sen ir dzīvojuš Meinkun,bet viņ dzīvo tik pa ār,un gulet iet uz stall augš,kur stāv siens priekš zirg, gov un citt lop.Un to žurk un to pel viņ ķer,ta ka prieks-tād kaķ ir vērts turet,ja iekš īpašum ir pulk skādig grauzej,le zinat.

Gunār,jebkurā gadījumā tas būs draudzīgāks par Ventasbalss foruma dalībniekiem. :)

Kā jau teicu, meinkūnam vajag plašumu.
Nedomāju, ka dzīve iekštelpās šīs šķirnes kaķim būs piemērota.
Ar mūsējo nav bijušas nekādas lielas problēmas, traukus un mēbeles neplēš, nevienam neuzbrūk.
Iespējams tādēļ, ka viņš nav vienīgais mājdzīvnieks, līdz ar to viņam ir uz ko izlikt savu enerģiju, tāpat arī viņš daudz laika pavada ārpus mājas, lēkājot pa kokiem, skraidot utt.

To Žurka. Protams, ka mācām, ka nedrīkst kost. Un ir panākumi.
To Ventas Balss lasītājs. Sadzīvi ietekmē. Kaķis saperforē ādas mēbeles, zog.trauku mazgājamās svammītes un izplosa pa visu māju . Agrāk, kad vēl bija maziņš, ložņāja pa aizkariem., tos sadriskājot, puķu vāzes apgāztas vai sasistas. Plašums viņam ir, kur lēkāt arī visādas pariktes. Tāda ir meinkūnu daba. Sarunāties mīl, ir ļoti pļāpīgs un pat uzbāzīgs ar savu draudzību. Ir visu mīļots un tādēl tiek daudz kas piedots.

To Pelēkais akmens
Jebkuram kaķēnam augot, parādās tendence kost, jo zobi aug un smaganas niez. Ja kaķi nemācīs, ka nedrīkst kost, tad tas uzskatīs, ka tā darīt ir atļauts.

Cik skatījos šie kaķi ir ļoti lieli. Kā tie ietekmē sadzīvi, vai neposta mēbeles?

Mūsu meinkūna runcim 18.novembrī būs gads. Paņēmām viņu 1,5 mēnešu vecumā. Ļoti ātri pielāgojās jaunajiem dzīves apstākļiem. Jau pavisam maziņš būdams, bija ļoti ziņkārīgs, mīlēja klēpī gulēt. Kur cilvēks,- tur arī mazais kaķēns. Bija ļoti jāuzmanās, lai mazo runcīti nesabradātu.
Augot lielākam, parādījās jauna tendence: kost. Tā viņam bija kā tāda rotaļa. Ielec klēpī un sāk kost. Pat ciemiņiem gāja klāt un koda. Kustības straujas, lidoja pa māju kā vāvere no koka uz koku. Pa "Zviedru sienu" augšā un lejā bez problēmām. Gulēja, kur pašam labpatīk. Visus sagaida un pavada. Runā savā valodā. 6 mēnešos jau izskatījās kā pieaudzis, aste ļoti gara un kupla. Raksturā ļoti neatkarīgs. Visas ģimenes mīlulis.

Paldies visiem par lielisku info!

Mani visu laiku nepamet doma uzzināt, no kurienes mans milzītis nācis. Ja kāds še lasa, varbūt...apmēram ap 2008.gada pavasari Ventas Balss portālā, tolaik vēl pirmajā, kurš uz brīdi piedzīvoja pārtraukumu, bija izmisuma sauciens: pazudis mazs, ruds runčuks. Precīzi neatceros, bet šķiet runa bija par Inženieru-Saules ielu rajonu. Varbūt te izlasa šī senā sludinājuma autors?? Nez kāpēc ir aizdomas, ka manējais varētu izrādīties TAS. Nē, nepaņēmu sētā mazu kaķēnu. Paņēmu 2008.gada beigās mazdārziņu kooperatīvā pamestu, badā, pinkainu, muguriņai spiedās cauri skriemeļi kā zāģa zobi....pēc izturēšanās spriežot, bērnu ņurkātu un mocītu. Pret bērniem ļoti pacietīgs, bet cenšās izvairīties, cik vien iespējams.
Varbūt senā sludinājuma autore vēl lasa šeit?

Mūsu ģimenē meinkūns ienāca vēl pavisam mazs (apm. 1 mēn.)
Nu jau viņš ir 1,5 gadu vecs.
Varu teikt tikai to labāko.
Jau kopš mazām dienām ir zinājis kur nokārtoties, nekad aiz sevis nav atstājis čupas.
Raksturs ir draudzīgs, līdzsvarots, mīlīgs.
Ļoti labi sadzīvo ar pārējiem dzīvniekiem, draudzīgs pret bērniem.
Nav agresīvs. Lai sadusmotu, ļoti jāpacenšas.
Liels mednieks. Patīk daudz ēst, ne tikai sauso vai slapjo barību, bet arī jēlu vai vārītu olu, biezpienu, svaigu gaļu utt.
Neieteiktu turēt dzīvoklī, jo šīs šķirnes kaķiem noteikti ir vajadzīga teritorija, kur izlikt savu spēku.
Esmu dzirdējusi, ka vairumam ir ļoti klusa balss, arī mūsējais nav izņēmums. Lai izrādītu savas emocijas, viņš ļoti izteikti murrā.
Arī dzer viņš ļoti īpatnēji, vispirms ūdeni apmaisot ar ķepiņu (šī īpašība pieder arī pie meinkūnu raksturojuma).
Ļoti precīzi šie kaķi ir noraksturoti šajā rakstā:
http://www.delfi.lv/mansdraugs/45722220_pieredzes-stasts-uzmanieties-meinkuni-izraisa-atkaribu
Šie kaķi pavisam noteikti atšķiras no visiem pārējiem, kurus esmu sastapusi. Ja man kādreiz nākotnē būs jāizvēlas jauns mīlulis, tad meinkūns noteikti būs 1. izvēle.

Manējais, pēc visa spriežot, varētu būt meinkūns. Vismaz mēs tā uzskatām. Draudzīgs, gudrs, ļoti saprātīgs, bet absolūti patstāvīgs. Rokās un klēpī ņemt neļaujas (paņemt var, bet rūc un drusku pat mēģina iekost, ļoti nepatīk). Bet iespējams, mūsējam slikta iepriekšējā pieredze, mazam esot. Jo pieņēmām pamestu.