Mans aifons
Mūsdienās arvien biežāk redzam, ka jau sākumskolas un pamatskolas vecuma bērniem vecāki pērk dārgus viedtālruņus, piemēram, jaunākos iPhone. No vienas puses, tas tiek uztverts kā rūpes par bērnu un līdzeklis saziņai. No otras puses – tas rada virkni problēmu:
Skolotāju autoritāte tiek noniecināta – bērniem šķiet, ka “statuss” un materiālās lietas ir vērtīgākas nekā zināšanas, ko sniedz pedagogs ar pieticīgu algu.
Tie skolēni, kuru ģimenes nevar atļauties šādas ierīces, jūtas atstumti vai mazāk vērtīgi.
Vecāki paši sevi nostāda situācijā, kur šķiet, ka viņu vērtība un rūpes par bērnu ir izmērāmas ar telefona cenu, nevis ar ieguldījumu izglītībā un audzināšanā.
Komentāri (2)
Varbūt padiskutējam par šādiem jautājumiem?
1. Vai bērniem tik agrā vecumā tiešām ir vajadzīgi dārgi viedtālruņi?
2. Kādas vērtības šāda prakse veicina skolēnos – vai tehnoloģiju prestižu vai zināšanu nozīmīgumu?
3. Vai sabiedrība pietiekami runā par sekām, kuras rada šāda nevienlīdzība skolēnu vidū?
4. Kā vecākiem un skolām kopīgi veidot veselīgu attieksmi pret tehnoloģijām un izglītības vērtību?
Visi viedtālruņi ir maciņos (itsevišķi iphoni, jo gribas pa dārgo pārdot) un padziļināti jāorientājas viedtālruņu pasaulē, lai viņus atšķirtu. Diez vai skolotājiem atliek tam laika.
Autors, liekas, ir iedziļinājies un jūt diskomfortu kā arī nespēj atbrīvot sevi no sovjetu laika gēniem :D
1. Bērns pats no tā neko nesaprot - lieto, ko iedod.
2. Pilnīgi nekādas nozīmes
3. Ir runāts, ir pētīts pa 300K gabalā, bet, kā zināms, pienesums 0
4. Taču nekā. Ja 5-klasniekam ir ifone 17Pro, tad nākamgad viņam būs 18 Pro. Parasti gan tas ir 4-5 g.v. vecāku atdots ifons vai jebkāds cits.
P.S. Vai zināji, ka ķiniešu flagmaņi ir vienā cenā ar apple. Bildē labāk un ir pārāki visos rādītājos :D