Šoruden pieķēru sevi atkal un atkal klausāmies Imanta Kalniņa un Māra Čaklā dziesmu Četri balti krekli no Rolanda Kalniņa 1967. gadā uzņemtās spēlfilmas Elpojiet dziļi, kas savas brīvdomības un ironijas dēļ uz lielajiem ekrāniem nonāca tikai 20 gadus pēc uzņemšanas. Pēkšņi man šķita, ka ir tik būtiski to balto kreklu esamību pieņemt. Ka valkāju, ka citi valkā un ka tas nav kauna traips. Tā ir dzīve.
Elpot 0
25. novembris, 15:38, 2021 | Ilze Elizabete UrgaTik spilgti atceros sevi savos 20+ pirms vienas Ziemassvētku balles raudam. Biju tik cieši aizpogājusi sava baltā krekla pogas, ka nejaudāju priekšniekam pateikt, ka mans redzējums darbinieku algu jautājumā ir citāds. Asaras lija pār vaigiem, rīklē kamols, bet pateikt savu sakāmo nebija spēka. Atceros Ilzi padsmitnieci, kura ticēja, ka, izmācoties augstskolā, iegūsti teju nemirstību, skaidri zinot atbildes uz visiem jautājumiem. Visas durvis atveras. Viss ir iespējams. Atliek tikai gribēt un darīt. Šķiet, todien raudot, viņa bija tik vīlusies savās ilūzijās. Kādu dzīves daļu gribējās domāt pozitīvi un pārtikt no gaismas. Un tikai ar laiku atkal iemīlēju savu tumsu, sajūtot, kādus spārnus iegūst diena, kad blakus ir nakts. Cik pašsaprotami, vai ne? Kur tāds nepagulējis, miegam neatdevies liksies?!
Pirms pāris dienām biju lieciniece kādai interesantai sarunai, kas raisījās par tēmu: planēta Zeme. Viena no diskusijas dalībniecēm norādīja, ka, viņasprāt, mēs tūlīt sasniegsim kritisko punktu mūsu planētas resursu patēriņā, ka Zeme cieš no cilvēku pārņemtības ar savu svarīgumu, no nelietderīgas sev atvēlētā dzīves laika izšķiešanas. Nodomāju: «Ja nu kāds no tā cieš, tad, iespējams, teicējs pats. Neviens mirklis, neviena izelpa nav zemē nomests laiks. Katrs mēs varam to, ko varam, tad – kad varam. Ne ātrāk un ne vēlāk. Arī skolēnus uzreiz nepārceļ no pirmās uz piekto klasi.» Sarunas turpinājumā radās jautājums, ko katrs varam darīt, lai Zeme justos labāk. Kāda sieviete mudināja izkāpt no domāšanas kastes varmāka–upuris–cietējs, sastopoties ar atziņu, ka tas nav izdarāms, noliedzot šī trīsstūra esamību, vien ieraugot un pieņemot visu, visu, visu, ko katram savā personīgajā stāstā negribas redzēt.
Atjaunošanās. Ir vērts tai ļauties pakāpeniski. Lai tas, kā redzi pasauli – paplašinās pakāpeniski, lai tas, kā mijiedarbojies ar pasauli, pieaug variantu daudzumā – pakāpeniski.
Iespējams, arī tavā laukā ir informācija, kuru tu negribi atpazīt, kuru tu ignorē. Esi izstūmis. Un šajā faktā nav nekā slikta vai nepareiza, bet – pārvaldīt sevi visu, iespējami visu – tu vari tad, ja apzinies sevi iespējami plašāk. Ja redzi un atpazīsti savu darbību krāšņo, daudzšķautņaino dabu.
Komentāri (0)