Visi feisbuki pilni ar ziedošu koku un puķu bildēm. Skaistums ir tik pārvarīgs, ka kļūst jau mokošs. Bet ko ar to darīt, ko iesākt ar tiem ceriņiem, maijpuķītēm, ābelēm un pienenēm? Tā sajūta, kad “ārā mazs ķiršu kociņš zied. Un es tā neprotu ziedēt.” Pašam Ziedonim ziedonis nemaz nepatika laikam jau tieši šo sajūtu dēļ. Viņš teica – tā dzīvība lien un čab un murskuļojas un kurkuļojas, sauc piedalīties, pārņem nemiers, gribas iet kopā ar medņiem vai krupjiem...bet nevar. Neņem.
Kad 2009. gadā latviski tika izdota Sūzanas Kolinsas “Bada spēļu” triloģijas pirmā daļa, tika iezīmēts tāds kā pagrieziena punkts jauniešu literatūrā. Arī agrāk bija iznācis pa kādam līdzīgam romānam, bet tieši ar šo ļoti populāro triloģiju acīmredzami kļuva skaidrs, kāda izklaidējoša literatūra turpmāk, vismaz kādu labu brīdi (vismaz desmitgadi un izskatās, ka arī ilgāk), būs populāra un aktuāla. Katrā ziņā priecē tas, ka jaunieši lasa grāmatas, savukārt, vai priecē tas, kas šajās grāmatās aprakstīts, jau ir strīdīgāks jautājums. Tātad konkrētajā triloģijā ir aprakstīta apspiesto ļaužu cīņa pret paverdzinātājiem, un viens no galvenajiem stūrakmeņiem ir tieši bada spēles. Milzīgā arēnā tiek iedzīts jauniešu bariņš un, visai nācijai tiešraidē vērojot, jauniešiem ir jānogalina vienam otru, līdz izdzīvos tikai viens. Detalizēti slepkavošanas apraksti un nežēlīgas cīņas.
Bada spēlēm, tāpat kā citur pasaulē, bija neapstrīdami panākumi arī starp Latvijas lasītājiem, un tika izdotas arī citas līdzīgas grāmatas. Varoņi, tēma un uzstādījums, protams, mainījās, bet visām grāmatām dažas kopīgas lietas palika nemainīgas – cīņa, izdzīvošana, vardarbība, nāve, pusaudži. Turklāt šāda tipa grāmatas vairs neviens neraksta kā viendaļīgus romānus, parasti vismaz triloģija vai pat lielāks romānu cikls. Nejautājot profesionālu psihoterapeitu viedokli šajā jautājumā, bet, paanalizējot no sava skatupunkta šo tendenci, gribētu teikt, ka šādas literatūras popularitātē vainojama nenormālā dzīves dinamika un pārsātinātība ar iespaidiem. Filmas un datorspēles jau labu laiku propagandē vardarbību, literatūra savā ziņā arī, bet jauniešu literatūrai tā pamatīgi neviens nebija pieķēries līdz pat jaunā gadsimta pirmās desmitgades vidum. Bija jau šis tas arī agrāk, bet kā atsevišķi gadījumi, nevis kampaņveidīgi nišas aizpildīšanas centieni. Brīva niša bija, un ienesīgas nišas nemēdz palikt brīvas. Par nišas ienesīgumu var spriest papētot cik kurš autors ir nopelnījis ar saviem romāniem, gan no grāmatu pārdošanas, gan vēlāk no ekranizācijām.
Slejā jāpauž tas, kas sāp pašam, un, ja nesāp, tad nevajag rakstīt, jo apcerēt citu vainas jau ir žurnālistu darbs. Tātad, kas mums kaiš, Ieva Rupenheite? Uij, gandrīz nekas. Ja neskaita tikko vēl bijušo sausumu, kurš nu jau vairs tāds nav. Ja neskaita ērces, kas tā vien birst no mājas zvēriem. Ja neskaita darbu piramīdu, kuras augšgalā šūpojas Muzeju nakts, pamatnē – modes zinātnieka un kolekcionāra Aleksandra Vasiļjeva kāzu tērpu kolekcijas izstāde pilī un turpat vēl ieslīpi - bruņinieku turnīrs. Bet vispār, - ne jau tas man kaiš.
Man kaiš pilsētas mākslīgā kultūras dzīve. Izrādās, ka kultūras dzīve, ja to neorganizē, neiekļauj plānos, nekultivē kāds no malas, pati par sevi nav un nespēj pastāvēt.
Šajā pavasarī laimīgas apstākļu sakritības rezultātā mums - notikuma "Dziesminieku VĀRTI Kurzemē" pasākuma veidotājām - ar mākslinieci Mārīti Klušu tapa darījums: viņa mums logo risinājuma variantus, mēs viņu - aizvizinām uz Kurzemes Mākslas dienām Saldū. Lieki teikt, ka iespēja pabūt Mākslas dienās kopā ar Mārīti Klušu bija nepārvērtējams ieguldījums mūsu redzesloka paplašināšanā. Tāda nokļūšana gana slēgtas vides (mākslinieku) epicentrā ar milzīgu jaudu izgaismoja ne vienu vien procesu, kas līdz šim bija noslēpumainības un informācijas trūkuma plīvurā tīts.
Gribi vai negribi, maija vidus ir tas brīdis, kad par sevi atgādina Eirovīzijas dziesmu konkurss, kurā neatlaidīgi turpina startēt arī Latvijas jaunie un ne tik jaunie talanti. Eirovīzijas konkursu lamā, bet tomēr skatās, to apsmej, bet reizē arī analizē, daudzi atzīst, ka par to ir vienalga, bet rezultāti tomēr liek šūmēties par žūrijas un skatītāju izvēli, vai mūsu dziesmas iederēšanos šajā konkursā. Vienaldzīgo ir maz, vai varbūt precīzāk būtu teikt, ka maz ir tādu, kuri vispār neuzmet aci kādam koncertam vai ziņām.
Es sev esmu atradis pavisam vienkāršu formulu, kā un kāpēc skatītes Eirovīzijas koncertus. Pieeju tam visam ar sportisku interesi. Tas ir, man visvairāk patīk tas brīdis, kad tiek saukti rezultāti un summēti punkti. Šo sajūtu noķēru jau pašā pirmajā Eirovīzijā, kurā tika pārstāvēta Latvija un kurā Renārs Kaupers satrieca Eiropu ar ritmisku kājas raustīšana. Pavisam nopietni – šis žests izsauca skatītāju lielu sajūsmu. Godīgi sakot, vienā brīdī pie TV iemigu, taču pamodos vispareizākajā mirklī, jo bija sākusies balsu skaitīšana, kas mani tiešām aizrāva. Ir taču interesanti, kā nāk vai nenāk klāt punkti un kā mainās valstu ieņemtās vietas! Iespējams, ka tas mani tā saviļņoja, jo Prāta vētrai Latvijas debijas gadā izdevās iekārtoties punktu tabulas galvgalī un finišēt trešajā vietā. Taču tāpēc jau tas pirmais iespaids ir tik svarīgs.
Atkal pienācis pavasaris ar visām tam atbilstošajām dabas izpausmēm, tajā skaitā spožu sauli debesīs. Cilvēki jūtas pacilāti un dalās savā sajūsmā , kā jau mūsdienās ierasts, arī e-sarakstē. Nesen saņēmu tieši tādu vēstulīti, ar saulaina prieka novēlējumu teksta beigās, un kārtējo reizi sajutos paralēlā pasaulē, kur saule un prieks ne vienmēr pārklājas – jo spožāk tā spīd sejā, jo mazāk prieka dod. Jautāsiet: kā tad tā? Bet tieši tā tas ir cilvēkiem ar nopietniem acs tīklenes defektiem, kuru rezultātā iestājas redzes invaliditāte. Un cilvēks pamazām nokļūst paralēlā sajūtu pasaulē, kur daudzas lietas un pat jēdzienus uztver savādāk, nekā vairums šī bloga lasītāju. Kad tādā realitātē esmu pavadījis vairākus gadu desmitus, tad rodas vēlme par to nedaudz pastāstīt, pie reizes kliedējot arī dažus sabiedrībā pieņemtus mītus par neredzīgiem cilvēkiem.
Jā, apzināti attiecībā uz sevi lietoju vārdu neredzīgs, lai gan, kā jau ievadā bija noprotams, brīžos, kad saule nespīd acīs, redzu nedaudz vairāk. Starp citu, tieši spilgtas gaismas radīto kontrastu mazināšanai cilvēki ar redzes traucējumiem lieto saulesbrilles – sen ir pagājuši tie laiki, kad neredzīgie pārsvarā bija kara invalīdi vai pēckara gadu puikas ar saspridzinātām acīm, kuri zem tumšajām brillēm slēpa līdzcilvēku skatienam netīkamus defektus. Bet, atgriežoties pie neredzības definīcijas, manuprāt, mūsdienu informācijas laikmetā tā ir pavisam skaidra: ja cilvēks nespēj salasīt vizuāli attēlotu tekstu, viņš ir neredzīgs, bet ja tomēr lasa ar acīm, kaut lietojot stipras brilles vai palielināmo stiklu un braucot ar degunu gar papīru vai datora/viedtālruņa ekrānu, tad vājredzīgs. Ja arī uz kādu brīdi iestājas zināms starpstāvoklis, tas neturpinās ilgstoši. Toties acs jūtība uz gaismu tik ātri nezūd. Taču visizplatītākais mīts Nr.1 ir tas, ka neredzīgs cilvēks neredz pilnīgi neko un redzīgu cilvēku izpratnē dzīvo nemitīgā tumsā. Tādi gadījumi sastopami visai reti. Un ja kāds no mums nav nekad redzējis gaismu, tad viņš nepazīst arī tās pretstatu - tumsu. Savukārt, ja uz ielas vai citā sabiedriskā vietā pamanāt cilvēku ar balto spieķi, visticamāk viņš redz atsevišķus vizuālos orientierus, kas palīdz pārvietoties apkārtējā vidē, bet signālspieķis kalpo, pirmkārt, kā brīdinājums autovadītājiem un pretimnācējiem, ka viņš tos var nepamanīt. Un nav šāds gājējs jāgrābj pie rokas un jāmēģina vilkt kaut kur nezināmā virzienā – tas tikai viņu dezorientēs. Ja rodas iespaids, ka cilvēkam tiešām vajag palīdzību, par to var apvaicāties un vajadzīgo vienmēr noskaidrot.
Ventspilī, Ventas krastā, pašā Ostas promenādes centrā uz bronzas soliņa sēž vientuļš bronzas vīrs. Skumjām acīm viņš noskatās uz ostā ienākošajiem kuģiem. Tas ir Krišjānis Valdemārs, jaunlatvietis un latviešu kuģniecības pamatlicējs. Kāpēc skumjām acīm? Izskaidrojums ir vienkāršs. Krišjāņa Valdemāra skulptūrai vairs nav briļļu...
Gleznotāji, kas agrā pavasarī dodas plenērā (glezno brīvā dabā vai pilsētvidē) kaut kādā ziņā līdzinās drosmīgiem dārzniekiem vai kareivjiem. Arī dārznieks agrā pavasarī ir nemiera pilns. Tik ļoti gribas iebakstīt jau gandrīz sasilušajā zemē tās puķītes, ka gandrīz izdodas piemirst neganto salnu zobu klabināšanu un ziemeļvēja kāri pēc svaigiem dzinumiem. Arī godīgs plenērists raujas ārā no istabas siltuma, piemirsdams to, ka būs jāapkraujas ar molbertu (tā ir tāda smaga kaste ar izvelkamām dzelzs kājām), audekliem, kas vējā raujas laukā no rokām, šķīdinātāju (domāts tam, lai varētu izmazgāt krāsu no otām), lupatām (otu slaucīšanai) un paša domām, - kur stāvēt un, ko gleznot, lai nemiers pārvērstos sirdsmierā. Vismaz uz brīdi.
Lai uzsāktu šo pārdomu tekstu par Balto galdautu, man bija nepieciešama liela apņemšanās. Pirmkārt, lai pārvarētu bijību pret rakstītu vārdu un tad jau visas pārējās pietātes pret jaunas tradīcijas aizsākumu, pret ģimenes galdu, dzimtas un valsts vēsturi, bet laimīgā kārtā ir arī tik pat daudz iemeslu, lai baltu galdautu kā tīras domas un gaišas gribas plīvuru pārklātu pāri rutīnas celmiem un skepses akačiem. Doma par balta galdauta uzklāšanu 4. maijā savā ģimenē, darba vietā, pagalmā – visā valstī ir tik jauna, ka bija sagaidāma ļaužu piesardzīgā uztvere „jaunpienācējas” iedvesmojošajam stāstam. Bet kā lai uzplaukst zemē iesēta sēkla, ja to atstāj bez uzmanības un paša radošās enerģijas?
Gadā, kad Latvija atguva neatkarību, es biju pārkāpusi savas pirmās desmitgades slieksni un gana spilgti atceros, kā valstiskie notikumi atbalsojās mikrosabiedrībā – ģimenē, tuvāko draugu un radu lokā. Atbalsojās dažādi, nebūt ne tik viennozīmīgi. Kad atsaucu atmiņā deviņdesmito gadu sākuma posmu, saprotu, ka ar bērna acīm tolaik redzēju ļoti dažādu spektru – sākot no pompoza uzvaras prieka, klusām asarām, veiklu kažoku apmešanu līdz pat vienaldzībai un dusmām par latviešu neprātīgo izvēli.
Mans tētis bija starp tiem, kurus mācību iestādēs sodīja par neatļauto radiostaciju uztveršanu un pretvalstiskām izpausmēm. Viņš mūsu ģimenē atklāti izrādīja attieksmi pret tiem, kuri bija iestājušies Komunistiskajā partijā karjeras vārdā, bija pat gadījums, kad ar viņa roku tika iznīcināta partijas grāmatiņa. Tētim 4. maija balsojums bija neatkarības atgūšanas diena ar skaļu, neviltotu prieku un saldu uzvaras garšu. To visu pēc pāris mēnešiem pasvītroja dēla piedzimšana uzreiz pēc augusta puča, kad bija skaidrs, ka Latvijas neatkarību Maskava tomēr neatņems. Viņš pēc tam teica: dzimis pa īstam brīvā Latvijā mans dēls. Pie mājas tikta uzcelts balts karoga masts, kurā valsts svētku dienās vienmēr tika uzvilkts Latvijas karogs.
1.aprīlī kādā Interneta lapā tika publicēta ziņa – "Statoil" esot nolēmis savu jauno nosaukumu "Circle K" mainīt uz "K Aplis"! Ja vien tas nebūtu tikai 1.aprīļa joks, es varētu laimē aplaudēt (ko arī darīju par godu šīs 1.aprīļa ziņas autoram). Skaidrs, ka "Statoil" nekad šādi savu plānoto nosaukumu nemainīs, skaidrs, ka viņiem ir vienalga, cik neērti tāds angļu aplis grozās latvieša mēlē (iedomājieties vectēvu, kurš, savu limuzīnu uz pilsētu atvedis ar spēka dziru uzpildīt, zvana mazdēlam, lai pateiktu, kur atrodas: "Dēliņ, es i' tai cir …cir…cirkā"). Nu, gatavais cirks!
Bet par bezgaumīgu cirku nereti padarām savu ikdienu paši savām čaklajām rociņām un te nu starptautisku kompāniju zīmolmaiņas plānus nevar vainot. Sauciet mani par vēsturē iestrēgušu vai vienkāršu meiteni no laukiem, ja tīk, bet es uzskatu, ka latviešu valoda ir skaista, bagāta un skanīga. Un īpaši skaista tā ir ne tikai savā literārajā formā, bet arī dažādībā. Es nekaunos laiku pa laikam ko sulīgu tāmnieku dialektā pateikt, es kaunos, ja pamanu, ka pārāk daudz svešu nezāļu manas valodas dārziņā saaudzis.
Kad klausos Izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska vārdos par izglītības jomā aktuālajiem jautājumiem, rodas iespaids, ka ministrs jau šobrīd zina, ka drīz savāks mantiņas no kabineta Vecrīgā un par sasolīto šī gada septembrī viņam nebūs jāatbild. Vai ministram ir pārliecība, ka vēl līdz tam atkal notiks varas grieži un Vienotība neilgi pirms vēlēšanām iesēdīsies ērtā opozīcijā? Iespēams! Man ir sajūta, ka Šadurskis pašlaik blefo. Blefo trakāk kā savulaik Ķīlis, kurš vismaz pats ticēja savām idejām, vien nespēja tās īstenot dzīvē.
Ventspilī, Ventas krastā, pašā Ostas promenādes centrā uz bronzas soliņa sēž vientuļš bronzas vīrs. Skumjām acīm viņš noskatās uz ostā ienākošajiem kuģiem. Tas ir Krišjānis Valdemārs, jaunlatvietis un latviešu kuģniecības pamatlicējs. Kāpēc skumjām acīm? Izskaidrojums ir vienkāršs. Krišjāņa Valdemāra skulptūrai vairs nav briļļu...
Laiks doties uz domi
– Miza, man liekas, ka Voldiņš ir vai nu traks, vai kaut ko nojauš, – Tievais čukstēja. – Mēs taisām jau piekto apli, un akurāt ap policijas māju! Vai nu man izliekas, vai tik tiešām pa logiem mūs vēro. Tas labi nebeigsies!
– Voldiņš ir nodomājis, ka viņu grasās novākt, tāpēc baidās attālināties no policijas mājas. Kaut gan – Strādnieku iela ir klusa un tukša, pa galvu iedot viņam varētu arī tur. Šitas tiešām labi nebeigsies. Varbūt nolienam malā un paskatāmies, kas notiks?
– Tinamies prom no šejienes. Pulkstenis jau ir pusdivpadsmit! Man jāiet uz domi. Pilnas kabatas ar rauga pakām. Neaizmirsti, ka tavam opelim jābūt Rīgas ielas galā desmit minūtes pāri divpadsmitiem!
– Pašnāvnieks tu neglābjamais. Labi, es tur būšu, bet nojauta saka – tu tobrīd jau vērosi rūtainas debesis. Ej vien, es tevi neturu.
– Nu tad metam mieru! Man vēl jāpārģērbjas un jāsavāc tā bleķa onkuļa brilles, lai ģīmi nevar pazīt. Jācer, ka nav pārāk stipri pielodējuši. Un sarkanās kurpes arī jāuzvelk...
– Kāda velna pēc tev vajadzīgas sarkanas kurpes?
– Poliči meklēs personu ar sarkanām kurpēm un brillēm. Bet es brilles noņemšu un kurpes pārvilkšu, lūk!
– Tev pēdējais laiks ārstēties pie šitā... pie psihopāta, vai kā nu tur viņu sauc. Staigā laimīgs, es tikmēr sagatavošu mašīnu. Man gan liekas, ka tevi no domes aiztransportēs ar gluži citu transportlīdzekli...
Lasot dažādus tekstus par un ap vēsturi, kas iezīmējusi savas rievas un taciņas kāda laikmeta izpratnē, reizēm rodas iespaids it kā būtu nonācis filmā bez skaņas. Dažādi noslēpumaini priekšmeti arheologu atrasti parādās kadrā, bet, kamēr vēsturnieki vēl pēta sakarības, meklē kontekstu un rada skaidrojumu, šīm lietām nav titru, sevi tās paskaidrot nevar un – līdz ar to tām nav jēgas.
Piemēram, kāds vīrs, savā īpašumā ārdot bebru uzcelto aizsprostu, pamanīja tādu kā žagariņu, tādu kā radziņa daļu, un, būdams apzinīgs, mudīgi savu aizdomīgo atradumu atnesa vēsturniekiem, kas šajā lietā atpazina t.s. Lingbi tipa cirvi, un veicot dažādas smalkas vecuma noteikšanas analīzes, atklājās, – ziemeļbrieža radziņš ar cilvēka roku apstrādes pēdām, pierāda, ka Kurzemes teritorijā cilvēki parādījušies par nieka 2 tūkstoš gadiem agrāk nekā līdz šim tika domāts (sk. Ventspils Muzeja Raksti, VII). Bet ārpus šī brīnumainā skaidrojuma, tas ir tikai sabrūnējis raga gabals.
...un tad visas tūkstoš pasaules pilsētas devās meklēt savu mājvietu... Zeme plaša, vietu daudz, taču katrai no tām bija jāatrod tikai viena vienīgā – sava vieta. Dažādās valodās runādamas, tās atvadījās viena no otras un izklīda plašājā pasaulē. 76 no tām runāja baltu mēlē, 76 no tām – meklēja Dieva ausi. 76 māsas meklēja Latviju. 76 Latvijas pilsētas.
Baltijas jūras Latvijas rietumkrasts gaidīja savas māsas. Gaidīja savu Liepāju, gaidīja savu Ventspili. Un tās nāca. Netālu no Jūrkalnes tās vēlreiz apskāvās, vēl pa smieklam, vēl pa jokam un brunčiem vējā plandot – aizdejoja katra uz savu pusi. Aizdejoja Liepu zeme. Aizdejoja Ventas pils...
Divas pilsētas. Divas māsas. Ziemeļu māsa Ventspils. Dienvidu māsa – Liepāja. Divas vien Latvijas rietumukrastā. Maķenīt vairāk nekā simts kilometru viena no otras. Pasaules lielajiem soļiem mērot – viens nieka pussolis. Taču abu šo pilsētu iedzīvotāju domās dažkārt tie ir gaismas gadi. Kur rodas to tālums? Un kur paliek abu tuvums? Kura no mērauklām ir īstā?
Kad stāstu, ka mūs Rakstniekmājai šogad desmitais gads, tad atbildes ir divas – ak, vai tad jau? Un otra - vai tad tikai? Tā šķiet, ka jūs tur vienmēr esat bijuši. Abas ir sirdij tīkamas un mums pieņemamas.
“Vai tad tikai” laikam nozīmē, ka vieta mūs ir pieņēmusi. Gan Māja, kurā rādās labi sapņi un var uzrakstīt trīsreiz vairāk kā parasti, gan pilsēta, kuru par sakārtotību, puķēm un govīm apbrīno gandrīz visi.
“Vai tad jau” var skaidrot tā, ka laiks paskrējis nemanot. Un tas laikam nozīmē, ka ir bijis gana daudz notikumu, lai mēs aizritējušos sprīžus nemaz nepiefiksētu. Pašām arī šķiet, ka vēl nupat, nupat bija tā diena, kad Rātslaukums bija pilns cilvēkiem un visi nepacietīgi gaidīja Lielā Rakstnieka parādīšanos. Īpaši literātu vidū bija daudz minējumu – nu, nu, kurš tad tas būs, un tā vien šķiet, ka dažs labs priecīgi uzelpoja, ieraugot četrmetrīgo, mīlīgo milzi, kurš garāmejot noglaudīja tirgusbūdiņu jumtus un sarokojās ar Jāni Fabriciusu, līdz atviegloti apsēdās pie Annas ielas 13 durvīm – mājās! Tūliņ jau durvis vēra arī pirmie smaidīgie iemītnieki, spānis Hosē Luiss Palasone gan bija ieradies jau iepriekšējā vakarā un nekādi nesaprata, kāpēc mēs nevaram mierīgi pasēdēt un iedzert ar viņu vīnu, bet skrienam ar traukiem un palagiem rokās. Tomēr vēlāk izrādījās, ka arī šī mūsu centība nav bijusi pietiekama, un Knuta Skujenieka istabiņā žalūzijas palikušas uz galda. Tā nu garāmejošie ventspilnieki vārda tiešā nozīmē sāka ieskatīties rakstnieku dzīvē.
Nereti cilvēki meklē palīdzību no malas, ja savā dzīvē ir nepieciešams izšķirties par kādu svarīgu lēmumu. Lielākoties cilvēki paļaujas uz savu tuvinieku viedokli, taču, ja tas arī nespēj rast risinājumu, viņi lūdz palīdzību citai pasaulei. Astrologi, zīlnieki, burvji un magi cenšas pareģot tavu nākotni, un, kā runā to klienti, – pat spēj ietekmēt.
Kas tad ir mūsdienu fotogrāfija? Varbūt pienācis laiks mainīt nozares nosaukumu uz dažādu elektronisko ierīču operatori vai varbūt ciparogrāfi?
Jā, neapšaubāmi, mūsdienu tehnoloģiju attīstība soļo platiem soļiem. Fotogrāfija kā vēl nekad ir kļuvusi tuva cilvēcei, un dīvaini, ka vēl nav izgudrots gludeklis ar iebūvētu kameru, lai instagramu miljardus papildinātu ar savu jaunāko apakšbikšu attēliem. Līdz kādam absurdam bija nonākuši cilvēki senāk – mocīties pie katra kadra kompozīcijas, rēķināt ekspozīciju, sekot līdzi atlikušajiem kadriem, apmeklēt fotokursus.
Tad vēl šī muļķīgā noslēpumainības sajūta, kad neko nevar redzēt šeit un tagad. Bija jāgaida līdz izkusīs attīstītājs, lai attīstītu filmiņu. Par vannasistabā pavadītām pustumsas stundām, kopējot bildes, es vispār paklusēšu. To visu laikam bija izgudrojis kāds cilvēkus ļoti nīstošs radījums.
Kāds paretam vārgi šļupstēs par laiku, kad filma disciplinēja prātu, trenēja reakciju un spēju pamanīt citiem nepamanāmo? Muļķības. Atliek ieiet elektronikas veikalā un, izejot no tā ar tikko iegādāto kameru, mēs lepni un bez sirdsapziņas pārmetumiem varam sevi saukt par fotogrāfiem. Šodien mums jāmāk atrast piktogrammu ON/OFF un māksla var sākties! Nepatīk ar telefonu uzņemtais attēls? Nekādu problēmu – piktogramma ar uzzīmētu miskasti padarīs jūsu uzņemšanas procesu par bezgalīgu. Vai nupat apēdāt tomātu un par to neuzzināja līdzpilsoņi? Nejēdzība! Jūs visticamāk neesat laikmetīgs un moderns.
Iedomājieties, kādas bildes sanāktu Anselam Ādamsam, ja tā vietā, lai skraidītu ar pārdesmit kilogramus smagu foto aprīkojumu pa Josemitas kalniem, viņam būtu bijusi planšete? Ja vecmodīgais un tūristus nepiesaistošais melnbaltais foto pārtaptu par skaistām krāšņumbildēm? Vieta pašmāju kalendārā un lietuviešu tūristu armāda būtu garantēta! Bet nu ko es par dārgākās (visticamāk, ka noticis pārpratums) fotogrāfijas pasaulē autoru, mēs strauji mācāmies no citu kļūdām un ar pilnu pārliecību varu sacīt, ka mūsu pilsētā patiešām ir padomāts par mums – ciparogrāfiem.
Ja kādu rītu pamostoties tev pie brokastu galda būs pievienojusies mūza un ar savu kņudīgo uzstājību aicinās plenērā, nedari muļķības un nesāc plānot sižetus, rakursus un kompozīcijas! Viss jau ir sagatavots. Vēlies, piemēram, bildēt Ostgalu? Lūdzu. Kādreiz, kaklus laužot un zem kājām skatoties, mēs kā ēnas lēnām slīdējām pa degradēto Līvu ielu, cerībā saskatīt noplukušo, bez plastmasas logiem esošo 19 gadsimta apbūvi vai kādu starp nevienādajiem bruģakmeņiem izspraukušos pieneni. Toties tagad bez lieliem kreņķiem par jaundzimušo miegu un bērnu ratiņu konstrukciju mēs plūdeni izslīdam cauri kādreizējam iedvesmas un sajūtu rajonam. Pat 10 mājas kaķi izskatās ar lielāku pievienoto vērtību, ar tādu kā eirokaķiskāku skatienu mūs aicinot ilgāk šeit neuzkavēties, bet doties tālāk – pretim saulrieta apmirdzētām kāpām, pretim vietai, kur savā bezgalīgajā cīņā viļņlauži mēģina ko pierādīt jūrai.
..kādu dienu es ieraudzīju, ka augustā tiks vērti VĀRTI. Dziesminieku vārti Kurzemē. Uzmetās zosāda, jo bildēs es atpazinu To Kalnu. Kalnu, kurā tik laimīgi reiz abi dziedājām...
2007. gada Zvaigznes diena manā dzīvē par vienu zvaigzni bagātāku debesjumu radījusi. Jo tajā dienā Mūžībā aizgāja mans brālēns. Vārdā nesaukšu. Ko gan vairs līdz vārdi.
Bet tā vai citādi, viss tomēr sastājas savās vietās, kad norimst. Un vieta, kurā es gribētu sakārtot un izlīdzināt visu vēl joprojām sāpīgo un neaizmirstamo, ir Pope, kā to atskārtu pavisam nesen.
Kādu dienu, pirms vairāk nekā 15 gadiem, mēs ar brālēnu, atstājuši citus ekskursantus no Rīgas pētām apkārtni, ieraudzījām kalnu un nolēmām tajā uzkāpt. Toreiz man nebija ne jausmas, kur atrodos, vien zināju, ka Ventspils pusē.
Vienmēr mēs abi esam bijuši tuvi, jo vienīgie visā radu pulkā bijām... vientuļi. Ja citi dzimtas jaunieši jau bija nodibinājuši savas ģimenes, tad mēs abi, viens otram tik līdzīgi pat vizuāli... mums kaut kā neveicās. Un todien mēs tajā kalnā uzkāpām un dziedājām, dziedājām, dziedājām. Dziedājām daudz un visu, vairs pat neatceros. Vien atceros Mārtiņa Brauna dziesmu ar Raiņa dzeju „Saule. Pērkons. Daugava.”
Un droši vien skanēs banāli un naivi, bet toreiz mēs, stāvot kalnā un lūkojoties debesīs, apsolījām katrs sev nepazaudēt to, kas mūs vēl ar šo dzīvi saista – cilvēku sevī. Apsolījām katrs sev savu cilvēcību nenoslīcināt naudas pelnīšanas maratonā, mēģināt radīt ko paliekošu un vienkārši – mīlēt dzīvi.
Regulāra pilsētas svētku svinēšana Latvijā aizsākās 20.gs. 90.gadu nogalē, piemēram, Kuldīga savus pirmos svētkus svinēja 1989.gadā ar Hercoga Jēkaba atgriešanos, savukārt Ventspils atmodas augstais punkts bija pilsētas 700.gadu jubilejas svinības 1995.gadā.
Un nu jau svētkus svin arī Latvijas mazie miesti un novadu centri- Nereta, Kocēnmuiža u.c., iesaistot vietējo kolektīvus, aicinot viesus, atklājot kādus jaunus labiekārtotus objektus utt.
Arī Ventspilī šogad būs vasara, paies Jūras svētki un klāt būs Pilsētas svētki ar svētku gājienu, kas vienus sajūsmina, citiem ir kā sods; ar ziedu paklājiem promenādē, kas cieš no daudzo staigātāju dažkārt bīstamās uzmanības; ar bezgalīgām rindām pilsētas kafejnīcās; ar vakara koncertu Reņka dārzā un balli; ar pelnīti vai, cituprāt, nepelnīti apbalvotajiem ventspilniekiem u.t.t. Tas, ka svētkus apspriež, ir normāli, tā tam ir jābūt, bet tas, ka svētkos sāk nicināt sevi, nievājoši izteikties par savējiem, gan nav neko smalki.