Visi feisbuki pilni ar ziedošu koku un puķu bildēm. Skaistums ir tik pārvarīgs, ka kļūst jau mokošs. Bet ko ar to darīt, ko iesākt ar tiem ceriņiem, maijpuķītēm, ābelēm un pienenēm? Tā sajūta, kad “ārā mazs ķiršu kociņš zied. Un es tā neprotu ziedēt.” Pašam Ziedonim ziedonis nemaz nepatika laikam jau tieši šo sajūtu dēļ. Viņš teica – tā dzīvība lien un čab un murskuļojas un kurkuļojas, sauc piedalīties, pārņem nemiers, gribas iet kopā ar medņiem vai krupjiem...bet nevar. Neņem.
Ziedonis zied 5
18. maijs, 10:22, 2016 | Andra KonsteBērnībā, jaunībā visa šī trakā skaistuma pārņemti, mēs esam ēduši ceriņus un lauzuši ievas, pušķiem plūkuši vizbuļus un purenes, cerot..ko? Saglabāt, paglabāt, nozagt?
Lai nu kā, maijs man tomēr ir Imanta Ziedoņa mēnesis. Nāk prātā kāda saruna Murjāņos, pie dzirnakmens galda, vīna glāzē bira ābeļu ziedlapas, un dzejnieks stāstīja, ka daba ļauj tev attīrīties, iztukšoties no ikdienas duļķēm, uzslāņojumiem un trokšņa. Tu dabū sevī brīvu telpu. Un tad man jādomā par tiem visiem mazajiem ganiņiem zem glzenotāja Pētera Kundziņa milzīgajām debesīm. Tā viņi stāvēja tur, friči bārdas, kārļi skalbes, jāņi jaunsudrabiņi un ļāvās. Lai ienāk tā Lielā Elpa. Kam ļaujamies mēs ar pirkstiem uz klaviatūras un vadiem ausīs? Pie ekrāniem un skaļruņiem? Kas tās ir par domām, ja vispār tās ir domas, kuras ielaižam sevī? Tiešām mūsējās? Kad mēs pēdējoreiz dzirdējām paši sevi?
Varbūt tieši tas ir šī skaistuma sāpīgais, gandrīz nepārvaramais vilinājuma mērķis.
Pastāvam mierīgi zem ābelēm un vienkārši elpojam.
Komentāri (0)
Paldies, Andra :)
Aizkustinoši. Skaitsi. Gan šis blogs, gan Ziedonis, gan pavasaris...
Pievienojos Andrai zem ābelēm.
Telepātija. Šodien skatījos debesīs caur ābeļzariem. Un ziedlapiņas krita man uz sejas.