Pusaudžu slepkavgabali – jeb savdabīga tendence mūsdienu bērnu un jauniešu literatūrā 1

Savulaik, kad tapa pirmais šāda tipa darbs, laikam pasaule vēl nebija tam gatava un neparādījās arvien jaunas triloģijas par šo tēmu, pagāja vismaz gadi piecdesmit līdz nonācām tik tālu, lai kas tāds kļūtu ļoti aktuāls un būtu pieprasīta tirgus prece. Izrādās bērnu slepkavgabalu ēra pasaules literatūrā turpinās jau kādu brīdi. Viens no tēmas aizsācējiem ir Viljams Goldings ar savu alegorisko romānu “Mušu valdnieks”,  kurš iznāca jau tālajā 1957. gadā (latviski izdots 1987. gadā).

Lai arī pēc Goldinga un 50tajiem, šķiet, ir bijis klusums, vismaz populāro darbu ziņā, (izņemot romānu “Endera spēle”), tad iestājoties 21. gadsimtam, sākusies tāda kā šī virziena renesanse. Latvijā šī tendence savā krāšņumā sāka nākt klajā tikai kopš pirmo Bada spēļu iznākšanas, bet nu jau arvien izteiktāk un izteiktāk, pieprasījums ir, piedāvājums aug, nepatikšanas briest. Varbūt ka drīzumā, bet varbūt ka arī jau tagad, vismaz Amerikā, par skolas biedru šāvēju psihes bojāšanu nevarēs vairs vainot tikai TV un videospēles, bet arī literatūru. Ja jau ir piedāvājums, un tas nemazinās, turklāt grāmatas gozējas pa topu augšām un dižpārdokļu plauktiem, tad noteikti ir arī pieprasījums, un jauniešu nogalināmgrāmatas liecina par to, kas pārņēmis lasošā pūļa prātus. Ja jau populāra bērnu ballīšu un izrāžu tēma ir pirāti (interesanti kāpēc ne tēvocis Hitlers un jautrie esesieši vai Osama un septiņi talibani), tad viss var gadīties.  Interesanti kas sekos tālāk? Par izdzīvošanu savā starpā cīnīsies bērnudārznieki (kā tas ir atainots Grānta romānu ciklā)?! Laikam pats tālākais, kurp iet un kur notiek pati pirmā cīņa par izdzīvošanu, ir spermatozoīdu sprints, mirstība kā minimums 99,99%, spriedze, dinamika un pat šāda tāda erotika ar.

Atmetot morālo dilemmu – vai lasīt pusaudžu slepkavošanas aprakstus un šāda veida literatūru izbaudīt ir labi, paliek pāri pats darbs, un darbi ir dinamiski, saistoši, elpu aizraujoši un atkarību izraisoši, gandrīz kā skatīties filmu, ar to atšķirību, ka šeit attēls zīmējas lasītāja galvā, nevis uz ekrāna.

Pievērsīšos dažām spilgtākajām (izņemot visiem jau tā pazīstamo “Bada spēļu triloģiju”), pēdējos gados latviski izdotajām grāmatām no šīs tēmas, kuru es personīgi saucu par pusaudžu slepkavgabaliem.

Orsons Skots Kārds – “Endera spēle”

Visnotaļ interesants fantastikas romāns par zemi nākotnē un cīņu ar insektoīdu rasi. Darbs ir ļoti godalgots - saņēmis Hugo un Nebula balvas, kā arī vēl šo to. Ierindots vairākos visu laiku labāko grāmatu sarakstos u.t.t. Šis varētu būt otrs darbs (pirmais Goldinga “Mušu valdnieks”), kur rod saknes daudzie fantastiskie pusaudžu romāni par bērnu armijām, izdzīvošanas cīņām, nežēlīgi skarbām skolām, bērnu cietumiem u.t.t. 1977. gadā, “Endera spēle” bija stāsts, 1985. gadā pārtapis par romānu, bet 1991. iznācis uzlabotā versijā un vēlāk arī tika ekranizēts. Zem stāsta par kosmisko karu, kolonizāciju, pusaudžu savstarpējo nežēlību un draudzību rodamas arī pamatīgas atsauces uz Pirmo un Otro pasaules karu, Auksto karu, komunistiem u.t.m.l., un nav jau brīnums, astoņdesmitie gadi tak arī bija aukstā kara laiks.

Maikls Grānts – “Prom” un “Bads”

Grānta romāns “Prom” ir pirmā daļa no sešu romānu cikla, angļu valodā romāni iznākuši laika posmā no 2008. gada līdz 2013. gadam, latviski pirmā daļa iznāca 2014. gadā. Uz grāmatas aizmugurējā vāka rakstīts, ka šis romāns ir sākums sāgai, bet sāgas, kā zināms, ir seno Ziemeļeiropas ģermāņu skaldu sacerēti mutvārdu varoņeposi, tā ka diez vai fantastisks pusaudžu slepkavgabals uzrakstīts 21. gadsimtā būtu saucams par sāgu. Darbā ielikts iekšā labi daudz no visa kā. Ir sava tiesa no Kinga, ir no Goldinga, šķiet no Rotas arī (tas nekas, ka Rota savus gabalus uzrakstīja vēlāk, salīdzināt jau var) un man šad tad radās tādas aizdomas, ka no Harija Potera arī. Daži atsauksmju devēji uz grāmatas vāka ir nonākuši pie līdzīga secinājuma - Kings + Goldings. Fons un stāsts ir ļoti pamatīgs, turklāt dinamika tāda, ka var pusi nakts no vietas lasīt, ļoti aizraujošs darbs.

Īsumā par sižetu – ap vienu mazpilsētu (precīzāk sakot ap AES, kurai blakus atrodas mazpilsēta) Klusā okeāna krastā, Amerikas siltajā galā pēkšņi parādās enerģētiskais vairogs, kupols 10 jūdžu diametrā, centrā ir AES, bet pilsēta ir malā. Vairogs būtu pirmā problēma un ne tā trakākā, pazūd visi ļaudis, kuri vecāki par 15 gadiem, savukārt tie, kuri pēcāk sasniedz 15 gadu vecumu, ar izgaist, varētu jau palikt, bet tur ir savs āķis, kurš atklājas pašās beigās. Kad vecāki pazūd, tad notiek kas? Vienai daļai sākumā pamatīga eiforija par visatļautību, pīpē zāli un dzer alkoholu, brokastīs ēd šokolādi un vakariņās saldējumu. Savukārt citi jau laicīgi ir šokā un, protams, mazie bērni raud, visskarbāk, protams, iet zīdaiņiem, bet par to vēlāk. Piedevām vēl izrādās daļai no jauniešiem ir spējas, visvisādas, tā kā datorspēlēs, cits svilina ar uguni no attāluma, cits levitē smagas mantas, cits skrien ātrāk par nigēriešiem, cits ārstē uzliekot rokas un tā tālāk. Tad atklājas, ka kādā pustraku bagātnieku bērnu internātskolā netālu no pilsētas arī ir pilnīgi traki jaunieši (daži ar visām spējām), kas grib pārņemt varu, un tad sākas... ja ne gluži karš, tad liels kašķis gan. Nu pilnīgākais pusaudžu un šoreiz pat bērnudārznieku slepkavgabals. Tieši tā – ļoti spilgta ir epizode, kur slikto pusaudžu uzrīdīti, runājoši koijoti rij bērnudārzniekus, kamēr sliktie bērni sagāž pār labo bērnu galvām baznīcu. Bērnudārznieki gan nav mazākie līķīši šai romānā, kad pazuda pieaugušie, neviens nepārbaudīja, kas noticis ar zīdaiņiem, tāpēc ir arī aiz bada mirušu zīdaiņu mirstīgo atlieku meklēšanas, savākšanas atkritumu maisos un tālākas transportēšanas apraksts.

Otrā daļa saucas “Bads”. Tie paši varoņi, tā pati dzīves telpa un arvien jauni piedzīvojumi, izaicinājumi, brīnumi un bads. Ķertie cīnās ar normālajiem, vai drīzāk otrādi, labie no pilsētas cīnās ar sliktajiem no privātskolas. Aiz tā visa vēl stāv nezināms ļaunums pazemē, kurš atlidojis ar meteorītu, iztriecies caur atomelektrostacijas radiācijai un uzaudzējis nez kādu ārpuszemes radījumu, kurš cieš badu, jo barojas no radiācijas, apsargā viņu runājoši koijoti. Tie bērni, kuru prātus radījums ir pārņēmis savā kontrolē, cenšas nogādāt viņam radioaktīvās degvielas stieņus no AES. Pārtika neracionālas saimniekošanas rezultātā ir beigusies, un jāsāk ēst kāpostus, kas vien jau Amerikas pusaudžu gadījumā ir vienlīdzīgi apokalipsei, bet problēmas ir vēl lielākas, kāpostu laukā mitinās mūdži, zobaini tārpi, kuri aprij cilvēku īsā mirklī. Daži atklāj jaunus spēkus un liek tos lietā. Dinamisks un ātri lasāms darbs, morāles un dziļuma tikpat, cik Holivudas grāvējfilmās, bet toties interesanti. Kas vēl ir interesanti, šausmu un mistikas literatūras lielmeistaram Stīvenam Kingam arī ir romāns ar līdzīgu uzstādījumu, par dzīvi izolācijā zem kupola. Tomēr nevar teikt, ka Grānts savu romānu sērijas ideju būtu “aizņēmies” no Stīvena Kinga, jo Grānta sērijas pirmā grāmata iznāca gadu agrāk nekā Kinga “Under the dome”.

Džeimss Dašners – “Labirinta gūstā”

Diemžēl es nevis sākumā izlasīju grāmatu, bet gan noskatījos filmu. Tam ir savi mīnusi un savi plusi. Galu galā tomēr uzskatu, ka sākumā ir jāiepazīst oriģināls – t.i. grāmata, un tikai tad ekranizācija. Protams, tas, ka aprakstītais labirints un darba varoņi ir redzēti filmā, ļauj vieglāk vizualizēt lasāmvielu, tomēr tas arī savā ziņā iegrožo iztēli, un varbūt, ka es labirintu iedomātos savādāku,  ja nebūtu redzējis filmu. Traucē arī tas, ka visu laiku liekas - filma ir tā pareizā,  jo redzēta vispirms, traucē,  jo rodas sajūta, ka grāmata neiet pēc sižeta, lai gan patiesībā filma nekopē grāmatu.

Žanru es nosauktu par spriedzes psihošizo trilleri, lai gan no šizo tur diez ko daudz nav, masu produkts kā nekā. To, ka tas ir masu produkts, viegli pateikt pēc tā, ka atkal tiek muļļāta vecā, vai varbūt jaunā, bet jau nedaudz apnikusī tēma – pusaudžu slepkavības, bērnu mocīšana, jauniešu cīņa par izdzīvošanu galējot nost vienam otru un mirstot ārēju apstākļu ietekmē, šeit gan, par laimi, mocīšanās ir vairāk par miršanu, bet ej nu sazin, kas ir labāk. Es teiktu, ka aizraujošs un interesants romāns. Vide izstrādāta perfekti, intriga tiek uzturēta visu laiku un nebūt nebeidzas ar pēdējām lapām, darbība ļoti dinamiska, tēli savdabīgi un katrs ar savām raksturīgajām iezīmēm un vienu kopējo – izdzēstas atmiņas par iepriekšējo dzīvi.

Nedaudz par sižetu - labirinta vidū ir laukums, kurā jau kādus divus gadus saimnieko un cenšas izdzīvot +/- 60 zēni. Reizi mēnesī pa vienam zēnam tiek piemests klāt. Visiem ir izdzēstas atmiņas par iepriekšējo dzīvi. Ja ir labirints, tad loģiski, ka jāmeklē izeja no tā, tālab ir skrējēju komanda, kura katru dienu skrien labirintā un to kartē. Ko tur tik daudz kartēt? Labirints ir paliels un ar savu knifu, tas katru nakti mainās, turklāt tajā mitinās biomehāniski monstri. Kāpēc tas viss?! Šis jautājums rodas katram, lasot grāmatu, vai skatoties filmu, uz šo jautājumu beigās arī tiek daļēji atbildēts. Tomēr atbilde ir tik daļēja, paliek neatbildēta liela gūzma jautājumu, kuri atliekās uz nākamajām daļām.

Viena lieta, kāpēc man šī grāmata iepatikās vairāk,  nekā  ja šīs lietas nebūtu. Ārpusē, aiz labirinta valda postapokalipse, visai jestra Saules uzliesmojuma un vīrusa kombinācija. Tā kā postapokalipse un dzīve pēc tās ir mana tēma un svētais grāls, arī es pats šai žanrā šad tad cenšos ko uzrakstīt, tad skaidrs, ka šis darbs man gāja pie sirds un ierindosies noteikti kādreiz iegādājamo un pārlasāmo grāmatu sarakstā.
 

Veronika Rota - “Citādie” un “Dumpinieki”

Izlasījās ātri, lai gan es neteiktu, ka ļoti patika par spīti tam, ka žanrs tiek pozicionēts kā antiutopisks trilleris. Fantāzijas romāns tā kā būtu labs, pasaule radīta interesanta un tieši pasaules aprakstus gribējās vairāk. Prasījās vēl vairāk sociālo, tehnoloģisko, politiski ekonomisko, vēsturisko u.c. fonu, tā vietā mums ir sešpadsmitgadīgas meitenes iekšējās pasaules neizbrienamie līkloči, uhhh un ahhh un bučošanās ar vecāku puisi, velk uz Krēslu tik bez vampīriem (Krēslu neesmu lasījis, bet viedoklis ir). Rakstības stils, nepilnīgi izklāstītā situācija un dažādu elementu apkopojums liek raisīties asociācijām ar triloģiju "Bada spēles", spēlēs gan bija plašāk ieskicēta apkārtējā vide. Šeit arī nav tik izteikta pusaudžu slepkavošana kā “Bada spēlēs”, bet vienalga līķi ir normālā slānī un cīņas skarbi nežēlīgas.
             Tāda sajūta, ka aiz robežām pasaule vairs nepastāv, centrs ir postapokaliptiskās Čikāgas drupas, kāds strēķītis zemes ap centru ir apdzīvots, tad žogs un viss, bet kaut kam taču jābūt arī ārpusē, diemžēl par to pagaidām ne vārda. Spriedze tā kā uzturēta labi, un ir gana aizraujoši pat ar visām tām padsmitnieces saldsērīgajām mugurkaula trīsām, baiļu kamoliem kaklā, aizrautajām elpām un zosādu uz astes kaula. Protams, neliekas īpaši reāli, ka cilvēku dauza un dauza, traumē un traumē, bet viņš pieceļas un iet tālāk, arī pārvietošanās veids - lēkšana iekšā un ārā no braucošiem vilcieniem nešķiet gana ticams. Varētu jau aizbildināties, ka tā tomēr ir fantāzija, bet tieši fantāzijai arī jābūt ticamai. Visas tās pašanalīzes un iekšējās pārkāpšanas, visvisādas cīņas ar sevi un garas prātošanas ir daudz, bet tās ir visai meistarīgi pasniegtas, lai netraucētu manu uz tādām lietām nekādi nenoskaņoto apziņu. Man visnotaļ patika postapokaliptiskā pilsēta, jo tieši tas ir tas, ko es meklēju šāda žanra darbos, postapokaliptiskā noskaņa, nevis zosāda uz padsmitnieces asteskaula. Arī savdabīgā sabiedrības struktūra un iekārtojums ir kas visnotaļ interesants.  Intriga uzkurinās un tiek pasviesti visādi diegu gali, kas beigsies trešajā daļā.

Materiāla padziļinātākam pētījumam par šo tēmu ir gana daudz, sākot jau ar darbiem no visai seniem laikiem. Piemēram, Ansīša un Grietiņas cīņa par izdzīvošanu, vai pārspīlētā nedarbnieku sodīšana darbā “Makss un Morics”. Arī mūsu pašu klasiķis Jānis Poruks savā stāstā “Kauja pie Knipskas” ir pievērsies, laikam jau visos laikos skolas bērnu vidū aktuālajai problēmai – mobingam, Cibiņa gadījumā mobings noveda pie ļoti bēdīgām sekām.

Ar šīm savām pārdomām nemēģinu moralizēt par pusaudžu slepkavgabalu tēmu, jo pats ar interesi un aizrautību lasu šos darbus, meklējot tajos to, kas interesē mani. Tāpat arī nepiedāvāju pilnīgu ainu, jo angļu valodā gan jau ir izdots vēl neviens vien desmits līdzīga žanra grāmatu un arī ne visas latviski iztulkotās esmu lasījis. Turklāt jāpiebilst, ka pēdējā piecgadē par pusaudžu cīņām arī daži latviešu autori (autores), sekojot šai vispārējai tendencei, ir sarakstījuši vairākus romānus.