Par baltajiem galdautiem 7

Mani vecvecāki pārcieta Sibīrijas laiku. Vecaistēvs 4. maiju nesagaidīja. Tik vien kā pusgads pietrūka, bet omītei 4. maijs bija diena, kad klusas asaras ritēja, apliecinot, ka beidzot par to drīkst raudāt, beidzot sāpe var kļūt mazliet mazāk skaudra. Asaras un viegls smaids. Priecāties jau vairs spēka nebija. Tik vien kā drošāk stāstīt, kas piedzīvots, drošāk dalīties atmiņās par kādreizējiem dzimtas godiem, par to, kādas bija mājas pirms tās savāca kolhozs.

Tuvāko lokā bija arī tādi, kuri nepiekrita noskaņojumam - kaut pastalās, ka tik brīvi. Viņu prieku nomāca šaubas un bažas par to, ka tiks pazaudēts darbs un gana ērtā dzīve. Tiesa daļai tā arī notika, bet tas jau ir cits stāsts.

Atceros kādu mūsu ciema onkuli. Interesants viņš bija un svarīgs personāžs. Vienmēr par visu viņam bija viedoklis. Tajā viņš dalījās arī ar bērniem. Neatkarības atgūšana viņam tobrīd nešķita ērta, jo nebija viņš latvietis pēc tautības un nesērfoja uz vispārējā patriotisma viļņa. Augstā amatā viņš bija un labi dzīvoja padomju gados, bet nebija arī no lielās kaimiņvalsts uz Latviju atbraucis. Šeit dzimis bija un skaidrā latviešu mēlē runāja. Taču nepagāja ilgs laiks un kungs visu bija sakārtojis un nokārtojis tā, ka šobrīd viņa dēls ir liela un ļoti labi pelnoša Latvijas uzņēmuma īpašnieks.

Otrs mans vecaistēvs, kura ģimene kara gados bija smagi cietusi no fašistiskās Vācijas, pēc šī datuma mainīja ticību no komunistiskās uz kristīgo. Var jau dažādi vērtēt, bet tagad es domāju un izprotu. Mums, mazbērniem, arī ļoti vērtīgi bija brīdī, kad izjuka oktobrēni, pionieri un komjaunieši, nepazaudēties pasaulē, kurā gaistošo dziesmotās revolūcijas patosu, vēl neesošo neatkarīgā latvieša pašidentitātes sistēmu aizstāja nevis no ASV masveidā importētais superliberālisms, bet gan kristīgās vērtības, tādēļ paldies viņam par to.

Manai otrai omai, tolaik šķita, bija vienalga. Kā viņa pati savulaik stāstīja – Latvijas laikā augusi mežsarga, ne lauksaimnieku ģimenē, tādēļ ulmaņlaikus neslavēja kā paradīzi zemes virsū. Savukārt kara gados cauri mežsarga mājām gājuši gan krievi, gan vācieši, gan partizāni; katram savas utis, bet cilvēks katrs no tiem vien bijis, tādēļ ēdienu un ūdeni nevienam nav atteikuši. Tā oma stāstīja. Cilvēks ir svarīgākais un darba tikums, protams, pāri visam. Viņa man pūrā deva savas dzimtas izrakstītus galdautus, priekšautus un tamborētas mežģīnes, krāja priekš manis servīzes un vāzes, mācīja dārzu kopt un zemi mīlēt. Daudz strādāja, ar savu viedokli un pasaules redzējumu neuzbāzās, taču leģendāro Latvijas hojeka izlases spēli Pasaules čempionātā pret Krieviju es skatījos pie omas. Kad uzvarējām, oma raudāja. Tātad, vienalga nebija.

Mana mamma daudz nekavējās neatkarības atgūšanas patosā,  par neatkarības būtību vai nebūtību daudz nefilasofēja. Taču daudz nozīmēja tas, ka pasē ierakstītā dzimšanas vieta – Omskas apgabals, vairs nebija kauna traips un karjeras šķērslis. Viņa ļoti daudz strādāja – audzināja trīs savus bērnus un mācīja citiem angļu valodu, apguva aizvien augstākas izglītības pakāpes, bet vienlaikus iekopa savu māju, turēja lopus, lai krīzes gados mēs būtu paēduši. Es daudzreiz domāju, kad viņa gulēja? Taču, neskatoties uz to, svētku reizēs vienmēr bija klāts galds, pīrāgi, pašu cepta plātsmaize. Tai skaitā valsts svētku reizēs. Es tolaik daudz labprātāk būtu atteikusies no tās svinēšanas un tā vietā, lai atkal sēdētu pie plīts ar pīrāgu un raušu pannām, ar draugiem uz upi būtu braukusi. Es dažkārt pat dusmojos. Arī tā kopā sēdēšana ar radiem pusaudžu gados nereti likās apgrūtinošs pasākums. Un, kāpēc vajag mocīties ar rabarbermaizi, sklandraušiem un pīrāgiem, ja kolas pudelīte un importa cepumi tolaik likās daudz garšīgāki un vērtīgāki?

Jā, izpratne par to, cik svētku galds, kopā sanākšana, balts galdauts ir svarīgs, cik ļoti tas vieno ne vien dzimtas, ģimenes, bet arī valsts, vienas tautas pārstāvjus, nāk ar gadiem. Ja ne šādas svētku reizes, ja ne tradīcijas, tad mēs plūstam līdzi tirgus vai izklaides industrijas diktētām ieražām, tad mēs saviem bērniem nenododam pūrā līdzi neko no Latvijas, no katras mūsu ģimenes, no tautas.

Latvijas neatkarība jau tikai tagad sasniedz savu briedumu. Līdz šim arī valstiski vien tādi pusaudži, kuriem kolas bundžiņa un brīva diena bez darba un pienākuma nevis pie ģimenes galda ar baltu galdautu bija svarīgāka. Nu sasniedzam briedumu, tādēļ ceru, ka aizsāktā balto galdautu akcija kļus ne vien par skaisti iesaiņotu valsts simtgades pasākumu daļu, bet atspoguļos arī valstiskuma briedumu, kas izpaudīsies veselīgā pašapziņā, valsts vērtību sistēmas vadītos pilsoņu un amatpersonu lēmumos. Ar katru no mums, mūsu ģimenes vērtībām un tradīcijām sākas valsts, nevis otrādi. Ja būtu pretēji, 1990. gada 4. maijs nebūtu bijis tāds, kāds bija.

Tādēļ klāsim baltus galdus, nāksim kopā, atcerēsimes tos, kuri mūs paaudžu paaudzēs par cilvēkiem veidojuši un par tiem, kuri uz vispārcilvēcisku vērtību pamatiem par neatkarīgu valsti, kur latviešu dvēselei plaukt un zelt, Latviju veido šodien!

Par baltiem galdautiem katrā mājā!