K Aplis manas valodas dārziņā 5

Es vēl atceros laikus, kad ielu plāksnītes rotāja uzraksti divās valodās. Pēc tam to vienu skrāpējām nost. Bet, kā zināms, daba tukšumu nemīl. Ar tiešajiem reisiem no Briseles un citiem centriem, kur taču visu zina labāk, pie mums ieradās vesels lērums jaunu valodas iemītnieku, ar ko pēc svešām mēlēm kaislīgi ilgojošos dvēseles caurumus aizpildīt. "Tante Bauskā" nesaprot par ko ir runa? Nekas, toties gudri izklausās. Ja cienīgs vīrs radio stāsta, ka "pastāv ekspektācijas konfliktu tālākai eskalācijai" ir pilnīgi skaidrs, ka runā īsts ārpolitikas zinātājs, ko pēdējais laiks Briselē ievēlēt, nevis kaut kāds lauku puika, kas nespēj 5% slieksni Saeimā pārvarēt. Ierīce, kas darbināma ar roku, noteikti ir vismaz uz pusi mazāk vērta nekā tā, kas "individuāli manuāli". "Kreativitāte" noteikti ir kaut kas labāks nekā "radošums". Mūsdienīgs cilvēks ir tikai un vienīgi "tolerants" nevis "iecietīgs". Pēdējo 20 gadu laikā mēs esam kļuvuši daudz apķērīgāki par saviem vecākiem – kāpēc šķērdēt naudu lieliem uzrakstiem divās valodās, ja pietiek ar vienu? Restorānā "Tex Mex" sienu rotā paziņojums par "daily business lunch…" Īsi un skaidri, visiem saprotami. Pusdienas lai iet ēst uz "Liedagu", te taču ir restorāns, te ir "business lunch". Un kur vēl brīnišķi labskanīgie firmu un veikalu nosaukumi: "Branchess", "Lingerie", "Electronics", "Apotheka"…turpināt varētu ilgi. Un nestāstiet, ka tas vienmēr ir jautājums par plāniem svešzemju tirgu iekarošanā. Bērna dzimšanas diena bez neonkrāsās pie sienas zaigojošās virtenes "Happy birthday" nav nemaz tāda īsta dzimšanas diena. "Bet citādas jau veikalos nemaz nevar nopirkt," reiz man teica kāda mamma, kura arī īsti sajūsmā par šo virteni nebija, bet  – ko lai dara – jāliek, tā visiem ir. Lūk, jums gatava biznesa ideja, mazie uzņēmēji! Kad man restorānā viesmīlis atnes "komplimentu no šefpavāra", man mēle niez pavaicāt, vai tiešām es tam pavāram patīku. Protams, zinu, ka angļu valodā "compliment" nozīmē ko vairāk, bet vai tiešām, piemēram, "sveiciens no šefpavāra" būtu mazāk smalki? Manām ausīm katrā ziņā ne.

Nekad neesmu varējusi saprast argumentu – tūristiem taču grūti izlasīt tos latviešu burtus. Pirmkārt, kāda jēga tērēt naudu braucienam uz svešu zemi, lai tur ieraudzītu tieši to pašu ko mājās? Piekrītu, ka labierīcības un informācijas punkts būtu vietas, ko vajadzētu varēt atrast dažādās valodās runājošiem, bet pārējais? Dažādība taču ir tas, ko meklējam ceļojumos. Un valoda ir viena no brīnišķīgām dažādībām, ar ko lepoties un ko citur baudīt. Otrkārt, kāpēc neviens neuztraucas par to, ka jaunos nosaukumus nespējam pareizi ne izlasīt, ne izrunāt mēs paši? Beigu beigās sarunvalodā vienalga ieviešam savus īpašos latviskos variantus grūti izrunāmajiem savādvārdiem. Tikai vietā, kur saimnieks jūtas labi, labi jutīsies arī ciemiņš. Un vispār – svešas lietas var piemērīt, bet vai tāpēc uzreiz mājās jānes … var gadīties iekāpt pavisam ne tur, kur plānots – Pietuka Krustiņa zābakos, piemēram.

Augšminētais gan nenozīmē, ka domāju, ka ar valodu kā ar retu augu rezervātā jāapietas. Skaidrs, ka valoda mainās, attīstās, arī svešvārdiem ir sava vieta un tos vajag mācīties. Bet mazliet vairāk pašapziņas arī valodas jautājumos mums it nemaz nekaitētu.

Un par pašapziņu runājot – ziniet, kad es sapratu, ka Raimonds Vējonis būs MANS prezidents? Kad viņš vienā no pirmajām intervijām pēc ievēlēšanas amatā paziņoja, ka no sava akcenta pat nedomā atteikties un "pareizi runāt iemācīties", ka viņš lepojas gan ar vietu, no kurienes nāk, gan ar akcentu, kādā runā. Cepuri nost, prezident! Skaistākā latviešu valoda, ko esmu dzirdējusi es, bija manai omammai. Nē, viņa nebija skolota filoloģe. Viņa bija kolhoza slaucēja ar četru klašu izglītību, viņas vārdu krājums bija pilns ar dažādiem vācu valodas aizguvumiem, bet tie, tāmnieku izloksnē prasmīgi ietamborēti, izklausījās tik smeķīgi. Vārdu galotnes un "pareizās" dzimtes viņas teikumos, lielākoties, protams,  nebija. Pareizi laikam būtu teikt, ka viņa runāja kādā tāmnieku dialekta paveidā.  Manām ausīm šis runas veids ir kā silts deķis, kurā pie krāsns mūrīša ieritināties drēgnos rudens vakaros. Man patiesi žēl, ka vairs neprotu runāt tik skaisti, kā to darīja viņa. Bet, spītējot tiem, kas nicīgumā saviebjas, kad dzird ventiņu mēli, es šo runas stilu (to, ko no tā atceros) sirds kambarītī rūpīgi glabāju un laiku pa laikam kā goda drānas apvelku un cilvēkos parādu. Lai brīnās, lai skauž, ja tīk, bet tas ir kas tāds, kas ir tikai mums. Mūsu bagātība nevis kauns.

Lai gan biju tikai skolniece, 90. gadu politiskos notikumus atceros ļoti labi. Atceros TO 4.maiju, kad skolotāja mūs sasauca klasē skolas sarīkojuma laikā, lai paziņotu, ka deputāti nobalsoja par neatkarību (cita starpā viņa arī piebilda, ka jāskrien mājās teikt vecākiem, lai pērk labi daudz zāļu un konservu, tagad būšot grūti). Atceros, kā angļu valodas mācību grāmatas ar esejām par Ļeņinu tika mainītas pret rietumnieku iesūtītām kopētām brošūrām drausmīgā kvalitātē, toties  – bez Ļeņina. Atceros, kā tika ignorētas krievu valodas stundas. Atceros auseklīšu piespraudes un "mēs sitīsim tos utainos". Un tās cītīgi saskrāpētās ielu nosaukumu plāksnes… Tādi dumpīgi un muļķīgi bērnu gājieni. Gribētos domāt, ka esam izauguši. Gribētos, lai tā vieta, kur izskrāpētais svešvalodas nosaukums, neaizpildītos ar iztapību citiem vējiem, bet lepnumu par to, kas mums ir.