Saeimas vairākums lēmis noraidīt priekšlikumu noteikt pareizticīgo Ziemassvētkus 7. janvārī par svētku dienu, saskatot šādā ierosinājumā politiskus zemtekstus. Dīvaini, ka tādi netiek saskatīti vēlmē nepieļaut šādas svētku dienas ierakstīšanu kalendārā.

Tā vien šķiet, ka nupat referendumu džins ir tiešām ticis ārā no pudeles un sāks darboties uz pilnu jaudu. Protams, ceru, ka tomēr kļūdos.

Šī nu gan solās būt viena traka un reizē arī interesanta nedēļas nogale, kas varētu nest daudz ko jaunu. Bet varbūt arī nē.

Kādā Ilfa un Petrova darbā bija personāžs, kuram ļoti patika visus kritizēt un rādīt, kā darbs veicams pareizi. Taču plātīšanās parasti beidzās ar neveiksmēm un iesāktā darba pamešanu. Vēl ļaunāk ir tad, ja kritizētājs pat nemēģina pats kaut ko paveikt, bet ir pirmais pie noriešanas.

Ja 20 gadus pēc divvalodības teorētiskas likvidēšanas šis jautājums piepeši atkal kļūst aktuāls, tas ir iemesls saprast, ka kaut kas aizgājis greizi un sapurināties.

Nu jau pavisam drīz liesim glāzēs šampanieti un vēlēsim cits citam laimīgu jauno gadu, bet šādos brīžos, gribot negribot, sāc domāt, kāds tad ir bijis aizvadītais gads? Kas svarīgs tajā noticis, bet ko nav izdevies piedzīvot vai paveikt?

Aiz muguras jau starptautiskā šausmu diena Helovīns, pie durvīm klauvē Mārtiņdiena, bet starp šiem notikumiem puiši atkal Latvijas mērogā uzspēlēs basketbolu 6. vidusskolas zālē, kurā tradicionāli notika lielākie basketbola pasākumi pilsētā pirms stadionā tika uzslieta halle.

Aizvadīti kārtējie Ventspils pilsētas svētki – neapšaubāmi vasaras skaļākais notikums, kam seko tik pat skaļi komentāri un vērtējumi. Vieni priecājas par redzēto un piedzīvoto, citam rēgojas krāšņa čaula ar puvekli iekša, vēl kāds stāsta par pilsētas viesu vērtējumu. Es priecājos par to, ka mūsu cilvēki pašu pūlēm spēj radīt notikumu, uz kuru nav kauns aicināt ne savējos, ne ciemiņus.

Par to, ka futbolists Deniss Kačanovs noteikumus pret ventspilnieku Vladimiru Bespalovu pārkāpa ļoti rupji neviens neiebilst. Diskutējams ir jautājums, vai sodu spēlētājam bija gandrīz vai jāizlūdzas futbola klubam Ventspils.

Šajā laikā bieži vien dzirdēts novēlējums, bet tieši to taču mēs visi arī vēlamies – kārtīgi atpūsties, izpriecāties un aizmirst ikdienas rūpes.

Baiba Sipeniece-Gavare atteikusies vadīt Ventspils Jūras svētkus, jo vēlas sākt kultivēt «nesadarbošanos principus ar koruptīvo sistēmu, oligarhiem, ar viņu reklāmas kampaņām». Opā....

Šis Marka Tvena teiciens vislabāk raksturo situāciju, kāda izveidojusies Latvijas Basketbola līgas finālsērijā – pēc panākuma Ventspilī rīdziniekiem tika prognozēts panākums arī savās mājās, taču patiesībā īstā cīņā tikai tagad sāksies.

Tādi amerikāņu kalniņi, kā šajā sezonā, basketbola klubam Ventspils nav trāpījušies sen, ja vispār kādreiz ir bijuši. Atliek vien cerēt, ka beigu beigās komanda tomēr finišēs, kā nākas un basketbola pavasaris būs patīkamāks par to, kāds pagaidām ir īstais.

Šoreiz tā nav nekāda vārdu spēle un nav te nekādu zemtekstu – apnikusi ziema, gribas pavasari! Gribas, un viss!

Ko tikai dažkārt nesanāk emociju uzplūdā sarunāt vai sadarīt, bet pēc tam nožēlot un steigt labot. Taču, ko darīt, ja piepeši zemestrīce, plūdi, cita katastrofa un nekas vairs nav labojams...

Runā, ka tieši ar šo saukli sākās slavenā sacelšanās uz bruņukuģa Potjomkins, un man sākt mākt bažas, ka arī manā krīzes zupā ar nūdelēm kaut kas vairs nav tā, kā vajag.

Basketbola kluba Ventspils vadība var sist sev pa plecu un priecāties par laicīgi veiktu ķirurģisku iejaukšanos novārgušajā komandas organismā. Skat, pēc trenera maiņas vienas uzvaras un arī izvirzītie mērķi sāk šķist tuvāki.

Latvijas iedzīvotāju došanās peļņā uz ārzemēm nevienu vairs neizbrīna un arvien mazāk kļūst arī to, kas šos aizbraucējus nosoda. Arī paši aizceļotāji mazāk runā par iespēju atgriezties, bet vai tiešām var teikt, ka tā notiek, jo TUR ir labāk?

Nedēļas nogalē Ventspils kļuva par īpašu punktu Latvijas kartē - pie mums vienā dienā risinājās divi labi apmeklēti muzikālie pasākumi. 

Tikko sagaidīta gadumija, kas vienmēr ir atskaites punkts jauniem darbiem, taču tie jāveic pašiem, nevis jācer, ka kāds notikums, kāda rīcība ļaus visam pašam no sevis nostāties uz vēlamajām sliedēm.