Es labi atceros tās sajūtas. Pagājušajā gadā biju atnesusi no veikala, ja nemaldos, mārtiņpuķu stādus. Izņemot vienu stādu no podiņa, stāvu un skatos uz baltu bumbiņu virkni pie stāda saknēm un domāju – izmest vai stādīt? Tomēr izmetu. Jo ne jau es zināju, kas tās par gliemeža oliņām, bet doma bija viena – ja nu tās ir Spānijas kailgliemeža, un šī doma ar nelielu pārsvaru uzvarēja.
Latvijā startējusi bezprecedenta iniciatīva, kas veiksmes gadījumā noslēgsies ar atlīdzību iedzīvotājiem, kuri ilgstoši bija spiesti veikt maksājumus, saņemot elektroenerģijas rēķinus, starptautiskās afēras ar nosaukumu obligātā iepirkuma komponente (OIK) ietvaros. Desmit sertificēti juristi apvienojušies biedrībā Tiesiskums.lv, lai sagatavotu kolektīvu tiesas prasību par iedzīvotāju 18 gadu laikā – no 2005. līdz 2023. gadam – prettiesiskā OIK samaksātās naudas veidā atgūšanu. Kā jau bija sagaidāms, iniciatīvai ir ne tikai sekotāji, bet arī skeptiķi. Rodas šaubas: vai tikai juristi nemudina tautu iesaistīties jaunā afērā?
12. augusta laikrakstā lasāmi divi atšķirīgi stāsti, kurus vieno arī daudz kopīga. Tie ir stāsti par diviem mūspuses tūrisma un viesmīlības nozares uzņēmējiem, kuri savus klientus aicina iekāpt laika vilcienā un paceļot pagātnē.
Turpinot tradīciju, arī šogad izsludināts tāmnieku izloksnē tapušo literāro darbu konkurss Pie mums ventiņes, ko rīko Herberta Dorbes muzejs. Viens no konkursa mērķiem – saglabāt Ventspilij raksturīgās izloksnes īpatnības.
Kad svētdien koncertzālē Latvija izskanēja operas dīvas Elīnas Garančas koncerts, ikvienam klātesošajam bija skaidrs, ka ir piedzīvots kaut kas absolūti neparasts, kaut kas tāds, par ko domāt vēl kādu laiku un kas noteikti paliks atmiņā.
Pārventa–Karosta–Rundāles pils: tāds bija mans šīgada atvaļinājuma maršruts. Taču pārsteidzošākais ceļojums mani aizveda ne tik daudz telpā, cik laikā un pašam pie sevis. Saņēmu vēstules – gan paša pirms 35 gadiem rakstītas, gan zemapziņā snaudošas. Bet nu par visu pēc kārtas.
Cik daudz pūļu vajag, lai radītu ko vērtīgu. Un cik maz, lai sabojātu, ja vien esi pietiekami skaļš sociālo tīklu komentāros. Mūsdienās viens negatīvs ieraksts var sasniegt tūkstošiem cilvēku, vēl pirms tas, par kuru tiek rakstīts, rod iespēju paskaidrot savu nostāju. Ir redzēti neskaitāmi piemēri, kur cilvēku radītais – vai tā būtu māksla, publikācija, vai vienkārši godprātīgi padarīts darbs – tiek grauts. Bieži pietiek vienkārši ar to, ka kādam kaut kas nepatīk. Un nereti nemaz netiek pajautāts, vai tā ir taisnība, vai kritika ir pamatota.
Teiciens Mācīties nekad nav par vēlu mūsdienās var šķist aktuālāks nekā jebkad iepriekš un vienlaikus – kā anahronisms. Paradokss slēpjas tā atšķirīgajā uztverē agrāk un tagad. Mūsdienās mūžizglītība jau ir norma un politikas prioritāte. Neviens vairs pat nepieļauj, ka varētu būt par vēlu mācīties – gluži otrādi, tiek uzsvērts, cik vitāli svarīga ir spēja būt elastīgiem un pielāgoties straujajām pārmaiņām, ko nes tehnoloģiju attīstība.
Biznesa forumā, kas bija veltīts mākslīgā intelekta priekšrocībām un riskiem, eksperti brīdināja: pateicoties informācijas tehnoloģijām, kibernoziegumi kļūst arvien izsmalcinātāki. Statistika liecina, ka Latvijas iedzīvotāji brīvprātīgi atdod lielas naudas summas krāpniekiem.
Alsunga var būt maza pēc platības, bet ir liela pēc darbiem. Ik reizi, kad viesojos šajā Kurzemes pērlē, pārņem sajūsma par to, cik daudz tiek paveikts un ar kādu degsmi tas tiek darīts. Šķiet, šeit katrs zina: ja gribi redzēt pārmaiņas – dari pats. Un alsundznieki dara.
Pirms nedēļas Ventspils un Ventspils novada iedzīvotāji pamodās ar jaunu varu savās pašvaldībās. Varbūt tas ir pārāk skaļi teikts – jauno varu abās pašvaldībās var saukt tikai par daļēji atjaunotu. Bet tā ir tā vara, kas nākamo četru gadu garumā pieņems pilsētai un novadam svarīgus lēmumus, noteiks iedzīvotāju labklājības un apmierinātības pakāpi pašvaldībās.
Katru gadu 1. jūnijā simboliski atzīmē Starptautisko bērnu aizsardzības dienu, kas atgādina, ka bērni ir sabiedrības sirds. Kādā vidē bērni aug, kā mēs sargājam viņu drošību un kāpēc viņu kļūst mazāk? Šī diena aicina domāt ne tikai par svētku baloniem, bet arī pievērsties nopietnākiem jautājumiem.
Pirms nu jau kāda laba laiciņa TV ekrānos bija skatāms seriāls, kura nosaukums latviski bija Emulators. Tas bija stāsts par īpaši apdāvinātu vīrieti, kurš spēj uzreiz apgūt jebkuru prasmi. Viņš izbēga no slepenas testēšanas rūpnīcas un, slēpjoties no saviem nolaupītājiem, pārvietojās pa dažādām vietām, veicot visādus darbus un palīdzot svešiniekiem.
Starp mums dzīvo īpaši cilvēki. Viņus tā arī sauc: cilvēki ar īpašām vajadzībām. Ir loģiski, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām prasa pret sevi arī īpašu attieksmi. To labi zina bērnu ar invaliditāti māmiņas, ārsti un specializēto medicīnas un sociālo iestāžu darbinieki.
23. maijā no plkst. 18 līdz vēlam vakaram Ventspils ielās skanēs koncerti, notiks radošās darbnīcās, būs deju priekšnesumi un atrakcijas, kas aicina gan bērnus, gan pieaugušos baudīt kopā būšanu un pilsētas dzīves krāšņumu. No Lielā laukuma līdz Vecpilsētas tirgus laukumam varēs sajust dažādu mākslas un mūzikas žanru daudzveidību. Ventspilnieki un pilsētas viesi aicināti izbaudīt ritmisku, daudzveidīgu un radošu gaisotni vairāk nekā desmit dažādās norises vietās.
Jau pēc nepilna mēneša Latvijas pilsoņi dosies pie vēlēšanu urnām, lai atdotu savas balsis par tiem, kam gatavi uzticēt varu savā pilsētā un novadā nākamajiem četriem gadiem. Vēl ir laiks, lai uzmanīgi un bez steigas iepazītos ar deputātu kandidātiem un viņu priekšvēlēšanu solījumiem.
Publiskajā telpā atkal uzvirmojušas diskusijas par svētku dienām Latvijā – vai oficiālo svētku brīvdienu skaits būtu jāsamazina, ņemot vērā zemo Latvijas produktivitāti salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstīm un papildu izmaksas, kas rodas darba devējiem.
Šogad Latvijas pilsoņi atkal vēlēs vietējo pašvaldību. Līdz vēlēšanu dienai atlikuši nepilni divi mēneši. Vēlētāji var sākt iepazīties gan ar vietējās varas kandidātiem, gan viņu priekšvēlēšanu solījumiem. Priekšvēlēšanu kaislības pamazām pieaug, un deputātu kandidāti jau paspējuši pārsteigt vēlētājus.
Nesen devos nelielā pieredzes apmaiņas braucienā uz Vāciju, un tā nav zeme, kas mums būtu tāla, sveša un nezināma un kurā mūs gaidītu lieli pārsteigumi par kultūras atšķirībām un citām līdzīgām lietām. Protams, Vācija vienmēr ir bijis labs piemērs, kā sakārtot jomas un darīt lietas kvalitatīvi, bet to jau mēs zinām un sagaidām.
«Vai Tev jau ir sava e-adrese?» – tādu digitālo prasmju nodarbību nesen pamanīju, pārskatot informāciju feisbukā. Jā, man ir! Lai gan neesmu nevienā kategorijā, kam obligāti pēc likuma būtu jāizmanto e-adrese, esmu izvēlējusies izveidot e-adresi saziņai ar valsts institūcijām, jo saredzu tajā ērtību un operatīvākas komunikācijas iespējas.
