Atceros, kā cilvēki kļuva arvien nedrošāki vai agresīvāki, dusmīgāki un izmisušāki, nespēdami uzreiz pieņemt situāciju un ar varu gribēdami noturēties iepriekšējās pozīcijās. Pēkšņi vajadzēja iemācīties noturēties pretim negatīvajam vilnim, kas vēlās pāri sabiedrībai, jo katrs savā sirdī mēs tik un tā gribējām būt laimīgi, veiksmīgi, mierīgi un harmoniski. Pēkšņi visu vajadzēja darīt savādāk, jo situācija bija savādāka.

Un tieši tādēļ tagad – pēc gada – varam pavērtēt, ko tas mums ir devis vai ko atņēmis. Vai esi domājis, kādēļ gan mums bija jāpiedzīvo krīze, un ko tas mums katram dod? Vai vari saskatīt to, ko labu šis periods tev devis?

Varbūt tā ir bezgalīga mīlestība uz šo zemi un valsti un tu sevī esi skaidri apzinājies, ka tik un tā nekur nebrauksi, lai cik slikti un grūti šeit būtu? Varbūt esi aizbraucis un saņēmies uz šo soli tieši tādēļ, ka dzīve tevi uz to pamudināja? Varbūt tā ir milzu saliedēšanās ģimenē, kad kādam jāzaudē darbs? Vai varbūt esi pats zaudējis darbu un iemācījies tik ar to galā?

Varbūt, pateicoties krīzei, esi atklājis sevī kādas jaunas spējas un iespējas nodarboties ar to, ko esi gribējis darīt visu mūžu? Varbūt daudz vairāk esi pievērsies garīgām vērtībām un gaišām domām, jo savādāk vienkārši šo laiku izdzīvot nevarēja? Varbūt esi atklājis, cik brīnišķīgas ir vienkāršas lietas un vienkārši ikdienas rituāli?

Varbūt beidzot ir mazinājies tas milzu darba ritms un tu esi pamanījis, kā mainās gadalaiki? Varbūt... Varbūt...

Es, pateicoties šim īpašajam laikam, esmu izveidojusi pozitīvās domāšanas centru, izstrādājusi vairāk nekā desmit dažādas tēmas un programmas personības attīstībai un pilnveidei, novadījusi vairāk nekā simts seminārus un satikusi ļoti daudz brīnišķīgu cilvēku, izveidojusi meditāciju klasi un gandrīz jau uzrakstījusi savu pirmo grāmatu.

Pateicoties šim laikam, esmu sapratusi savu īsteno būtību un dzīves misiju. Tieši pateicoties šim laikam, esmu vēlreiz pārliecinājusies, ka laimei un mīlestībai nav nekāda sakara ar „treknajiem” vai „liesajiem” gadiem. Tieši šajā laikā esmu vēl un vēl sapildījusi savu pašapziņu un apzinājusies citu cilvēku vērtību, neatkarīgi no materiālām iespējām. Tieši šis laiks manā skatījumā ir kļuvis par garīgu atjaunotni un cilvēku vērtību sistēmu sakārtošanās laiku.

Un kā tas ir Tev? Vai šis laiks Tev ir vērtīgs? Vai saskati šo kā iespēju laiku, kā jaunu atziņu laiku, kā vērtību izkristalizēšanos, kā pilnveides un stiprināšanās laiku?