Reiz veikalā pie kases ievēroju divas sievietes. Viņu apģērbs liecināja par trūkumu, arī nedaudzie pirkumi bija tik vien kā pašas pirmās nepieciešamības preces. Samaksājusi par tām, viena no sievietēm jau grasījās likt pārtiku somā, kad otra atgādināja: «Vai tu kastītē iemeti?»  «Aizmirsu,» un, aši atdarīdama apdriskāto maciņu, pircēja ieslidināja pie kases izvietotajā ziedojumu kastītē monētiņu, kur tā iekrita pie citām, pārsvarā brūnajām naudiņām. Sievietes rīcība viņai pašai bija tik pašsaprotama un dabiska, ka sapratu – šādā veidā ziedots nav ne pirmo un arī ne pēdējo reizi.

Pirmajā mirklī šķiet, ka, daloties mazumiņā, cilvēka rīcība ir pat cildenāka nekā bagātnieka ziedojums 100 un vairāk latu apmērā. Tomēr būtībā runa jau nav par naudu (apģērbu, pārtiku), bet gan par katrā cilvēkā mītošo sociālās atbildības pakāpi – just sevi līdzatbildīgu līdzās esošo cilvēku likteņos, klaiņojošo un bez saimnieka palikušo dzīvnieku nožēlojamajā eksistencē, cilvēku radītajās vides problēmās.

Un pat nav nepieciešams izteikts paldies. Pietiek ar apziņu, ka esi palīdzējis kādam augt, kļūt veselam, uzlabot dzīves apstākļus, iepriecināt, atgūt jumtu virs galvas vai vienkārši – iet gulēt paēdušam. Taču katram ziedotājam gribas kaut ko saņemt pretī. Pārliecību, ka ziedojums tiešām sasniegs mērķi, nevis aizripos tam garām kāda platajā kabatā.

Un vēl par ziedojumu dabu – cik asi, tieši un sāpīgi televīzijas labdarību akciju laikā katru uzrunā konkrētais cilvēks, kuram jāpalīdz atgūt redzi, staigāt, dzīvot... Kaklā savelkas kamols, bet roka sniedzas pēc tālruņa, un pirksti savirknē ziedojumam vajadzīgo numuru. Tas nenozīmē, ka neuzrunā ziedojumu urnas, neitrāli lūgumi, publicēti presē. Un tomēr... Ne aiz ļauna, bet gan vāveres riteņa skrējiena nokausēti, cilvēki vienaldzīgi paskrien tiem garām, tāpat kā daudz kam citam. Tad varbūt tomēr ir vērts apstāties un dalīties. Un ar savu piemēru iemācīt to arī saviem bērniem.

Tagad ventspilnieki ir atkal uzrunāti palīdzēt mūsu bērniem ar īpašām vajadzībām. Lūgumam ziedot ir gaišs mērķis – izveidot mūzikas klasi, kas piemērota bērnu invalīdu vajadzībām. Tādējādi katram ir iespēja šiem bērniem pavērt plašāk durvis uz mākslas un skaistuma pasauli, kas nekad un nevienam, arī veselajiem un lielajiem cilvēkiem, nevar būt par daudz.

Turklāt ziedojumam pretī tiek sniegts mūzikas vakars Livonijas ordeņa pilī ar operas solistu un jauno vokālistu piedalīšanos. Lai mākslas baudījumam pievienojas apziņa un gandarījums par paveiktu labu darbu. Un tas nav maz. Lai mums visiem veicas!