Līdztekus atziņai, ka abiem konkurentu nav, nācu pie dažām atziņām attiecībā uz sabiedrisko radio. LR1 neapstrīdami ir ētera ziņu līderis, un tieši saruna ar klausītāju ir tā uzdevums – vienalga, vai pie skaļruņa atrodas naktssargs vai sirdzējs.

Bet kādēļ šī saruna jāsabojā ar nebaudāmu mūziku? Apskatiem par sen jau nospēlētiem albūmiem, dziesmām, ko citu cilvēku klātbūtnē ātri jāgriež nost, jo nevilšus pārņem tāda kā neērtības sajūta.

Nav runa par mūzikas žanriem – laba var būt gan klasiskā mūzika, gan rokmūzika, gan pops, gan šlāgeris. Bet tie var būt arī slikti. Iespējams, ka LR1 neglītās vai vecās mūzikas politika saistīta ar autortiesību izcenojumiem. Jā, pēc būtības ziņu radio nav jābūt mūzikas flagmanim, šeit tas ir otršķirīgs produkts, lai aizpildītu laika telpu starp tekstiem. Tomēr nekvalitatīvas muzikālās starpspēles atbaida.

Ja katra mūzikas pauze starp raidījumiem jāpārdzīvo kā zobu sāpes, uzticams klausītājs to, protams, izdarīs. Taču, kas notiek ar gados jaunu klausītāju, kam LR1 cenšas iesmērēt stundu garu raidījumu par Maksu Rābi – onkuli, kurš pagājušajā gadsimtā bija populārs īstas dziesmas pārtaisot par joku dziesmiņām. Vairs nav ne smieklīgi, ne aktuāli.

Un ir vēl sliktāki piemēri – vienā brīvdienā LR1 bija atlasījis tikai astoņdesmito gadu neglīto popsu - grūti pat iedomāties, kādai auditorijai. Jaunais klausītājs šādā situācijā pasaka vek – nav nekā tizlāka par Latvijas Radio. Es, kā LR1 fans tam kategoriski nepiekrītu. Tas ir mūsu vienīgais ziņu radio un tieši tādēļ ir tik svarīgi to nesabojāt ar visvisādām drazām.

Ja problēma ir autortiesībās, drīzāk LR1 varētu palielināt klasiskās mūzikas īpatsvaru, par ko nav jāmaksā. Taču – ja tas uzskata par politiski nepieciešamu roka atskaņošanu, tad jāatskaņo labi izpildītāji un – kas attiecas uz popu – kā jau nosaukumā iekodēts, šai mūzikai jābūt puslīdz populārai. Pretējā gadījumā LR1 pēc dažiem gadiem var attapties pie atziņas, ka maksātspējīgā auditorija vairs nav ar mieru savus nodokļu atvēlēt tizlas mūzikas atskaņošanai.