Rindas veidojās vēl pirms veikala atvēršanas un preču atvešanas, bet maizi no mašīnām krāva ārā vēl siltu, un naktī jeb agri no rīta slaukts piens bez jebkādiem konservantiem, saliets pudelēs vai pakās, bija tirgojams tikai vienu dienu. Gaļas veikalus raksturoja plikie gaļas āķi aiz tukšajām vitrīnām pie sienas un uz palodzēm sasēdušie un gaidošie pircēji, bet pārdevēji un darbinieki, kas strādāja noliktavās un bāzēs, bija vajadzīgākie un turīgākie cilvēki pilsētā vai ciemā.     

Tagad rindu tikpat kā nav, ja vien nav kādi svētki, kad pircēju ir ievērojami vairāk nekā ikdienā. Rindas stundu un dienu garumā nomainījusi cita problēma – veikalos pārdod vecu preci, par ko pircēji redakcijā zvana un sūdzas gandrīz katru dienu.  

Var saprast, ka kļūdas vai neuzmanības dēļ veikalu plauktos pārlieku ilgi aizsēdējusies kāda konservu bundžiņa ar vecu skumbriju vai starp svaigajiem dārzeņiem paslēpies kāds puveklis, taču tādos gadījumos nav attaisnojama pārdevēju nevērīgā pat vienaldzīgā reakcija, ar ko sastopas nevis desmit pircēji, bet gandrīz ikviens zvanītājs.

Par mazajiem veikaliem sūdzību ir retāk, bet lielajos veikalos pircējam pastāvēt par savu taisnību, atgūt naudu vai samainīt preci ir gandrīz neiespējami. Tirgotāji apzinās, ka neapmierinātais, piekrāptais pircējs viena desas gabala dēļ netērēs laiku, nedosies pēc palīdzības uz Patērētāju tiesību aizsardzības inspekciju, Sanitāro inspekciju vai kur citur.

Savukārt veikalu īpašniekus, kurus interesē tikai peļņa, un, kuri veikalā pabijuši iespējams tikai veikala atvēršanas dienā, absolūti neuztrauc pārdesmit neapmierinātie pircēji, kuri visticamāk viņu kopējo peļņu neietekmēs. Īpašnieku nostāju mainīt būtu pagrūti, bet, ir lietas, ko var izmanīt bez līdzekļiem un valsts kontrolējošo iestāžu palīdzības. Tā ir pārdevēju un pircēju savstarpējā attieksme.

Pirmkārt, man grūti iedomāties, kā var nopirkt vecu preci. Šogad ir īpaši karsta un pērkoniem bagāta vasara, tādēļ divtik ir jātur acis vaļā, ieejot veikalā un izvēloties pārtiku. Jo mazāk naudas, jo vairāk jāskatās, ko pērk, lai pirkums nebūtu jāizmet ārā. Nocenotu un nekvalitatīvu pārtiku var atļauties pirkt tikai tie, kas naudu neskaita.

Otrkārt, pārdevēji ir tik laipni un pretimnākoši, cik laipns ir pircējs. Un otrādi. Pat vecu rūgumpodu var atmodināt ar pāris laipniem vārdiem un smaidu. Taču ar karošanu var panākt tikai karu.