Man vienalga, ko domā citi! – tā mēs mēdzam teikt un padomāt, bet aizdomājoties dziļāk, bieži vien nākas tomēr atzīt, ka tā nav.

Tādi amerikāņu kalniņi, kā šajā sezonā, basketbola klubam Ventspils nav trāpījušies sen, ja vispār kādreiz ir bijuši. Atliek vien cerēt, ka beigu beigās komanda tomēr finišēs, kā nākas un basketbola pavasaris būs patīkamāks par to, kāds pagaidām ir īstais.

Ja nebūtu pavasara, mēs, iespējams, tā arī neuzzinātu, cik šmucīgi patiesībā dzīvojam.

Kad sniegs mežmalās nokusis, skatam lieliski atsedzas nesavāktie un izmētātie atkritumi.

Cilvēki pierod pie lietām, turas pie tām it kā tās būtu kaut kas neaizstājams, bet skaties no kuras puses gribi – lietas ir un paliek lietas, emocijas tām piešķir tikai mūsu iedoma. Cilvēki ir tie pie kuriem vajadzētu turēties.

Kā jau agrāk ziņots, no 1. maija tiek atvērts Vācijas darba tirgus. Daudzi speciālisti uzskata, ka tas kļūs par iemeslu darbaspēka aizplūšanai no Latvijas.

Diezgan bieži vecāki cilvēki mēdz teikt – pēc pāris gadiem tu domāsi savādāk! Jā varbūt! NU UN? Mēs dzīvojam šeit un tagad.

Pēdējā laikā ārzemju kreditori, politiķi un ekonomisti nepaguruši slavē Latviju par panākumiem cīņā ar ekonomisko krīzi. Ministru prezidentu Valdi Dombrovski min kā piemēru – lūk, kā ir jāglābj savas valsts ekonomika!

Šoreiz tā nav nekāda vārdu spēle un nav te nekādu zemtekstu – apnikusi ziema, gribas pavasari! Gribas, un viss!

Kāp kurā kalnā gribi, un ir vienalga, vai tas ir parasts kalns vai dzīves ceļi, bet vienmēr atradīsies kāds, kam būs ko iebilst.

Daudzi ir skeptiski noskaņoti pret protesta akcijām un streikiem kā metodei, ar kuru var ko panākt. Tomēr viena tautas daļa ir sasparojusies, lai publiski paustu savu nostāju.

Marks Tullijs Cicerons 100 gadus pirms Kristus jautāja: "Vai var sniegt valstij vēl lielāku un labāku dāvanu par to, kā mācīt un izglītot jauno paaudzi, jo sevišķi mūsu tikumības apstākļos un mūsu laikā, kad jaunatne ir tik samaitāta, ka tā jāiegrožo un jāapvalda kopīgiem spēkiem?"

Lielajā laukumā atrasts sievietes līķis, no Stiklu speciālās internātpamatskolas pazudusi jauna meitene, piektajā stāvā daudzdzīvokļu nama kāpņu telpā nogalināta pastniece. Vai pēdējā laikā nav pārāk daudz traģēdiju tūrisma pilsētā?

Jaunībā, tāpat kā citi jauni cilvēki, tiecos pēc laicīgajiem panākumiem un zemes baudām. Tomēr ar laiku dažāda veida ciešanas lika aizdomāties, kāpēc cilvēki cieš.

Cik tomēr pārsteidzoša ir cilvēku izturēšanās vienam pret otru! Dari, kas tev darāms un ej savu ceļu, bet kāpēc ir jāpazemo līdzcilvēki? Vai tiešām cieņa pret apkārtējiem pamazām mirst?

Iekšlietu ministre Linda Mūrniece aicina iedzīvotājus trešdien, 16.martā, bez vajadzības neapmeklēt Brīvības pieminekļa apkārtni, ziņo LETA.

Ko tikai dažkārt nesanāk emociju uzplūdā sarunāt vai sadarīt, bet pēc tam nožēlot un steigt labot. Taču, ko darīt, ja piepeši zemestrīce, plūdi, cita katastrofa un nekas vairs nav labojams...

Ir darbs, mājas, ierastā dzīve, bet vienu rītu, atverot acis, saprotu, ka tas nav tas ko vēlos. Darbs stabils, alga laba, tomēr rutīna smacē. Dzīvoklis skaists, iekārtots omulīgi, bet tas tiek īrēts, un līdzi visu laiku velkas sajūta, ka esi kādam parādā. Šī aina nemaz neatbilst bērnībā izsapņotajai. Un tad, kā belziens pa galvu, nāk apziņa, ka vērtīgais laiks tiek tērēts tikai eksistencei.

Tā lielākoties sabiedrība vērtē tiesībzinātņu studenta Matīsa Bārtuļa drosmīgo Latvijas glābšanas akciju.

Ir lietas, ko pat tad, ja tajās būtu zināma daļa taisnības, visi nedrīkst teikt. Pabrika paziņojums, ka par 100 latiem strādā tikai muļķi, ir stipri vien lielāka kļūme nekā Slaktera nasing spešel.

Lūk, lasi ziņas un no sašutuma spļaudies: Valdība nolēmusi „apgriezt” to un to, Kinoteātrī nošauts cilvēks, Tie, kuri strādā par 100 latiem, ir muļķi, Ugunsgrēkā cietis cilvēks utt. u.tml. Prātā var sajukt.