Esmu fatāliste un ticu, ka ikviena situācija pie cilvēka atnāk tai paredzētajā laikā un apstākļos. Atnāk, lai cilvēks mācītos un labāk izprastu sevi un pasauli. Situācija, ja vien mēs tai ļaujamies, risina pati savu stāstu un transformējas noteiktās emocijās vai piedāvā jaunas iespējas.

Pamodos ar dīvainu sajūtu - laikam atgriezusies pavasara depresija. Kāpēc depresija? Tāpēc, ka no dīvainās sajūtas izauga doma - es taču nekas neesmu. Tukša vieta. Jā, manas idejas tiek pieņemtas un atzītas pat ministrijas līmenī, ne reizi vien redzu tās iedzīvinām, bet tikai citu izpildījumā.

Prātam grūti aptvert visus it kā sīkos mūsu dzīves dienišķos pamatus - apģērbs, kuru kāds uzšuvis, ēdiens, kuru kāds izaudzējis un sagatavojis… Katrs no mums milzīgu dzīves daļu velta ikdienas sīkajām vērtībām, bez kurām nespējam eksistēt.

Pārstāstot meitai kursos redzētu filmiņu par burkā ieslodzītām blusām, kuras arī pēc izkļūšanas no tās, turpināja lēkāt tikai iepriekš noteiktajā telpas daļā, pati no sevis pieteicās doma: “un tad tu satiec tādu burkā pabijušu blusu...”.

Pavasarī katram rītam ir īpaša, gaiša aura. Cilvēkam tiek atgādināts, ka viņš ir daļa no dzīvās Zemes, ka vajag mosties no ziemas miega un pasākt ko jaunu. Gadiem ritot šis laiks kļūst skumjš, jo saprotam, cik ātri pavasaris pārtaps vasarā, tad rudenī un... būs atkal jauna ziema.

Neskatoties uz savu, manuprāt, veselīgo filozofiju, kurā viena no pamattēzēm ir nesatraukties par lietām, kuras nevari mainīt, es tomēr mēdzu paust savu sašutumu par to vai citu situāciju valstiskā vai līdzcilvēku dzīves un darba izpratnē. Lai gan apzinos, ka mainīt mans sašutums neko nemainīs. Daudz vairāk “sašūmējos” un ilgāk nevaru norimt, ja redzu iespēju kaut ko mainīt, bet tas netiek darīts.

Vari būt kristietis, ateists vai pagāns- ziemas saulgrieži un Jaunais gads tiek sagaidīti ar patīkamām izjūtām. 

KĀPĒC mēs ar tādu atdevi esam gatavi diskutēt par politiku, lai gan apzināmies, ka mūsu runāšana neko nemainīs? Vai par cilvēkiem, par kuriem patiesībā zinām tikai ieņemamo amatu un vizuālo tēlu? Te tiek lietoti izmeklēti izteicieni, netrūkst bravūras un pārliecības par savu vienīgo taisnību. Te skaidri tiek atzīts iedalījums «savējos» un «citādi domājošajos», turklāt akcents vienmēr uz to, kas ir vai tikai varētu būt slikti.

...vai mūsu valstī sastopamas šādas civilizētai valstij raksturīgas pazīmes? Ļoti ceru, ka ir arī tādi uzņēmumi, iestādes…, kur cilvēki darbā domā par darbu, tiek vērtēti pēc profesionālajām prasmēm, tiek rosināti veidot karjeru, papildināt savu izglītību un saņem gan atbilstošu atalgojumu, gan sociālas garantijas. Vai jūs tādā strādājat? Lūdzu dalieties savā priekā ar publiku!

...kurš gan nezina veco teicienu. Arī es cenšos, lai tā būtu manas ikdienas daļa – mācīties. Ar to es domāju ne tikai oficiālo, ar dokumentu apstiprināto izglītību (arī te neesmu no tiem, kurus uz kursiem jādzen ar varu, ja vien tie ir man saistoši pēc satura).

Septembris tuvojas milzu soļiem un ģimenēs ar bērniem jārisina dažādi jautājumi. Viens no tiem - skolas izvēle. Kas to ietekmē? Vai vispārsabiedriskais prestižs (katrai skolai tāds ir) vai tomēr personīgā pieredze un zināmas sadzīviskas ērtības? Cik lielā mērā skolu "reitings" balstās reālajā šodienas situācijā, cik lielā - tradīcijās? Un vispār - vai skolas (skolotāja) izvēle ietekmē skolēna sekmes (zināšanas)? Un Jūsu skolnieks? Vai viņam ir kādas noteiktas vajadzības attiecībā pret mācību procesu?

Vārdi ir tikai vārdi – bez intonācijas, mīmikas un papildus skaidrojuma, mēs tajos atrodam katrs sev vēlamu saturu.

Katru gadu man vismaz reizi iznāk atbildēt uz jautājumu - „atestātu taču var nopirkt, kāpēc jāmācās?” (īpaši tad, ja nav izdevies sekmīgi nokārtot ieskaiti). Es, protams, naivi, skaidroju, ka pie mūsu centralizētās skolēnu uzskaites sistēmas to ir ļoti grūti izdarīt. Bet fakts paliek fakts - atestātus joprojām labprāt pērk.

Mana atbilde ir – nē. Pamatojumu? Lūdzu!

Urā - vasara. Un atvaļinājums. Un varbūt varu, kamēr vēl ir nauda, kaut ko sev

atļauties.

Vēl pirms centralizēto eksāmenu laika izlaidumam bija noteikta jēga - brīdis, kad skolēns svinīgos apstākļos saņēma dokumentu par pamata vai vidējo izglītību. Tāda joprojām ir šī pasākuma jēga pamatskolā, profesionālajās u.c. skolās.

Cilvēks jau ar pirmajām dzīves dienām šo māku apgūst- pirmoreiz raudāja, jo iemēģināja balsi, otro reizi- gribējās ēst… jau 10-jā reizē saprata- „es paraudāju, mani paņēma un samīļoja”.

Ventspils ir pati skaistākā Latvijas pilsēta! Un man tā vienmēr ir bijis - neskatoties uz vēju, ogļu putekļiem un rīta bomžiem pie atkritumu tvertnēm. Nesaprotu, un pat negribu saprast, ka sakopta vide var tikt nosaukta par „acu aizmālēšanu”? Tāpēc vien, ka politika ir viena „ draņķīga” padarīšana, naudas nav un priekšniecība neizdevusies, es nevaru neredzēt kā Ventspils ir augusi un mainījusies.

Nevietā un nepamatota agresija ir iepriekšējo pārdzīvojumu sekas. Ja kāds izlamā kaimiņu, kurš naktī skaļi uzvedies, šāda rīcība, protams, dod noteiktu raksturojumu, bet tai ir arī skaidri saskatāms iemesls.

Šoreiz par bērniem, kuru problēma ir iekļaušanās vienaudžu grupā. Izstumšanas sekas vēroju ikdienas, tās mēdz būt no vienkārši bēdīgām, līdz „kriminālām”.