Saziņa – tā ir ne tikai informācijas apmaiņa, tā ir arī iespēja iegūt visu nepieciešamo informāciju, vajadzīgo atbalstu, ļaujot nepazaudēt sevi un būt pārliecinātam, ka ieplānotās darbības un rīcība, kas tiks veiktas, būs pareizas. Bet, kā būt, ja šāda komunikācija izpaliek? Rodas nedrošība un neziņa. Domāju, ar šo sajūtu sastapās daudzi teātra nama apmeklētāji, kas bija devušies uz Dailes teātra izrādi Retrīts pagājušajā nedēļā.

Ventas Balss jau rakstīja, ka neilgi pirms izrādes sākuma nostrādāja manuālā ugunsdzēsības drošības poga, kas darbojas sasaistē ar trauksmes informācijas izplatīšanu. Informācija vēstīja, ka nekavējoties jādodas uz tuvāko izeju. Līdztekus tam visam bija dzirdama arī trauksmes skaņa. Lai arī informācija tika pārraidīta, tomēr starp sanākušajiem izrādes skatītājiem sāka izplatīties neziņas vilnis, kas neliedza uzrunāt arī sev nepazīstamus cilvēkus, kas mūspusē nav tik izplatīti, lai saprastu, kas notiek. Taču tobrīd dominējošais vārds bija Nezinu. Ja skatītājs bija pareizi sapratis, ka viņam nekavējoties jāpamet zāle, tad, ko darīt pēc tam, tas nu gan īsti nebija skaidrs. Pamest telpas pavisam? Laukā ziema, auksti. Paņemt virsdrēbes un tomēr doties laukā? Pēc tam tās atkal būs jānodod, iznāks kavēt laiku. Vai kādu sadūmojumu vai vismaz aromātu, kas liecinātu par to, ka izcēlies ugunsgrēks, varēja just? Nevarēja. Iespējams, tas arī pamudināja lielāko daļu skatītāju palikt iekštelpās. Lai gan Zolitūdes traģēdija mums visiem liek rīkoties pavisam citādi… Bet bija arī skatītāji, kas, nesaņēmuši vajadzīgo informāciju par notiekošo, izlēma tomēr neatgriezties zālē arī pēc tam, kad tas tika atļauts.

Esot iekšā šajā notikumā, gribējās sajust, ka ir kāds, kurš zina, kas ir jādara, un ar savām zināšanām un organizatoriskajām prasmēm spēj nodrošināt pareizu rīcību no ikviena klātesošā, un, otrkārt, ļoti pietrūka informācijas – kaut pirms izrādes sākuma paziņot, ka cilvēkiem nekas ļauns nedraud, problēma ir novērsta un izrādes laikā nav jādomā par to, ka labāka izvēle būtu bijusi doties prom. Šis notikums parādīja vien to, ka mācībās iegūtās zināšanas un reālajā dzīvē notiekošais ne vienmēr iet rokrokā brīdī, kad viss sāk notikt pa īstam. Jāatzīst, ka laikam jau dzīvojam ar sajūtu, ka pie mums nekas slikts nevar atgadīties, kaut kur citur – jā, bet ne te. Atceramies, kad pirmo reizi izskanēja informācija par kovidu. Daudzi, iespējams, domāja – kur ir Ķīna un kur ir Ventspils. Bet īstenība bija daudz skaudrāka. Dzīve mums rāda un māca, ka modrību nedrīkstam zaudēt. Šajā laikmetā, kad informācija plūst no visām pusēm, pēkšņi palikt bez tās, ir pietiekami neomulīgi, maigi izsakoties, jo īpaši nestandarta situācijās. Aptuveni 20 minūtēs pirms izrādes sākuma piedzīvotais ikvienam tajā iesaistītajam lika aizdomāties par to, cik gatavi esam nestandarta situācijām. Mums visiem ir jāmācās cītīgāk. Labi, ka viss beidzās labi.

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: