Paturpinot kolēģes Dagnijas Drungilas viedokļa slejā aizsākto tēmu par mobilo telefonu lietošanu skolās, – mani pirms kāda laika aizķēra Dailes teātra aktrises Dārtas Danevičas piedzīvotais monoizrādes Zēni nav meitenes laikā, kur galveno lomu nemanot pārņēma kāds skatītājs, kurš nebija izslēdzis savu telefonu.

Atgādināšu, ar kādu ziņu bija dalījusies aktrise: «Šovakar monoizrādes laikā trīs reizes skaļi iezvanījās telefoni, vienu reizi tika atskaņota balss ziņa, vienu reizi ilgstoši zvanīja telefons tieši klusākajā fināla daļā, kā arī divas reizes tika skaļi risinātas sarunas. Es no sirds atvainojos tiem atbildīgajiem skatītājiem, kam nācās to piedzīvot kopā ar mani.» Šis ieraksts pamudināja daudzus paust savu viedokli un pieredzi par piedzīvoto kultūras pasākumos. Arī man raisījās pārdomas.

Ikvienam no mums var gadīties, ka, neraugoties uz vairākkārtējiem lūgumiem pirms pasākuma izslēgt savu mobilo tālruni, piemirstas noklusināt skaņu. Diemžēl, bet var. Taču, ko darīt, ja šī gadīšanās robežojas ar nekaunību, necieņu pret pasākuma apmeklētājiem, pret aktieriem un dziedātājiem laikā, kad viņi dara savu darbu? Lūgt šādus apmeklētājus iziet no zāles? Bet tas nebūs mazāk skaļi, turklāt skatītāju uzmanība fokusēsies jau uz citu izrādi. Laikam jau teju katrs kultūras pasākumu apmeklētājs ir piedzīvojis skaļos čukstus klusumā: «Es tagad nevaru runāt, esmu teātrī, koncertā. Tu kaut ko vēlējies?…» Vai arī tādu ainu: izrādes laikā kādam iezvanās mobilais tālrunis, kas veiksmīgi nonācis žaketes kabatas vai mazās teātra somiņas visdziļākajā stūrī, un, lai to apklusinātu, ir jāpieliek liela piepūle, jo sākas drudžaina telefona meklēšana, kas nu nemaz negrib pakļauties īpašnieka rokām. Un balss ziņas – kāpēc tās būtu jānoklausās izrādes laikā? Lai apkārtējie arī uzzina, kas svarīgs noticis balss ziņas saņēmēja dzīvē? Ne tikai bērniem ir jāmācās sadzīvot ar mobilajiem tālruņiem, arī pieaugušajiem tas joprojām ir jādara.

Tomēr gribas atzīt arī dažas labas lietas, ko esmu pamanījusi kultūras pasākumu apmeklējuma laikā Ventspilī. Šķiet, cilvēki iemācījušies cienīt citus, un, ja gadījies apaukstēties, tad izvēlas vakaru pavadīt mājās ar karstu tējas tasi, nevis doties uz koncertu un piedzīvot traku klepus lēkmi. Atkal jau – gadīties patiešām var visādi: kaklā var pēkšņi kaut kas iekņudēties un kāds klepojiens var sanākt. Te vēl, starp citu, varētu būt stāsts arī par konfekšu papīru čaukstināšanu tumsā un klusumā. Taču kopumā, manuprāt, skatītāju zālēs ir kļuvis klusāk, ja vien šo klusumu nesalauž zvana skaņa un skaļie čuksti. Pianists Vestards Šimkus reiz skaidrojis, kāpēc koncerta laikā viņam traucē cilvēku klepošana: «Akadēmiskajā mūzikā katrai akustiskai niansei ir ārkārtīgi liela nozīme, un klepus izsit no līdzsvara pašu mūziķi, kā arī apkārtējos klausītājus, kuri mēģina iedziļināties smalkajā un bieži vien klusajā mūzikā. Dažreiz es skatītāju klepu dzirdu vairāk par savu spēlēšanu. Man jābūt stiprai nervu sistēmai. Es cenšos, bet bieži vien nesanāk.» Gribas cerēt, ka kultūras pasākumu apmeklētāji tomēr kļūs centīgāki.

Komentāri (0)

  • -1
    Covid 19-24.ventspils.lv 06.11.2023, 16:20:17

    Mūsdienās taču tik daudz visādu technoloģiju izstrādāts,vai nevar zālēs uzstādīt mobilo signālu slāpētājus,ko ieslēdz koncerta/izrādes sākumā,izslēdz uz starpbrīdi,ja tāds ir,lai var visi to svarīgo izpļerkstēt un tad uz otro daļu atkal nostopēt.

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: