Par dzīvošanu vai uzturēšanos savos burbuļos, šķiet, mūsu sabiedrībā sāka runāt laikā, kad visā pasaulē cilvēku dzīves būtiski ietekmēja kovida pandēmija. Ar to, pirmkārt, sapratām fizisku uzturēšanos kādā cilvēku grupā – tāds burbulis varēja būt ģimene vai treniņu grupa sporta veidā.

Bet burbuli var saprast arī citādāk – mums katram ir izveidojies sava veida burbulis ar domubiedriem, līdzcilvēkiem, ar kuriem ikdienā kontaktējamies, informāciju, ko patērējam. To veicina arī sociālo tīklu algoritmi, kas katram lietotājam piegādā atšķirīga satura informāciju atkarībā no tā, kādu saturu esam iepriekš patērējuši.

Par burbuļiem aizdomājos, pirms pāris dienām savā feisbuka lentē ieraugot kādas paziņas ierakstu, kurā viņa, portālā Satori izlasījusi diskusiju par Dziesmu un Deju svētkiem, sprieda par to, vai Dziesmu un Deju svētki ir vai nav visas tautas svētki. Paziņa pauž, ka nekad nav dziedājusi un dejojusi, arī klātienē kā skatītāja neesot svētkos bijusi, jo pieaugot dzīvojusi patālu no Rīgas un finanses ģimenei nav ļāvušas doties uz svētkiem. «Nu, neesmu es no Dziesmu un Deju svētku burbuļa,» viņa raksta. Citā intervijā, ko lasīju Dziesmu svētku kontekstā, kāda sabiedrībā labi zināma dāma arī runā par burbuli, tikai no citas puses – viņa stāsta, kā pēc daudziem gadiem emociju iespaidā pēc Dziesmu svētkiem sapratusi, ka atkal grib dziedāt, un pievienojusies kādam galvaspilsētas korim. Tur sastapusi citu profesiju cilvēkus ārpus sava burbuļa, ko ikdienā nesatiktu, ja nedziedātu korī, līdz ar to koris viņai pavēris pilnīgi citu pasauli.

Man pašai ir tikai vienu Dziesmu svētku pieredze. Tie gan bija skolēnu Dziesmu svētki, toties Atmodas laikā, un līdzās sadzīviskām atmiņām par garajiem orķestra mēģinājumiem karstā saulē, pilnīgu izmirkšanu, ejot svētku gājienā, un nedēļu ilgo dzīvošanu kādā Rīgas skolā manas atmiņas glabā ļoti emocionālu brīdi, kad Mežaparka estrādē kopkoris, domāju, pirmoreiz tik plašai publikai izpildīja Mārtiņa Brauna Saule, Pērkons, Daugava. Pieaugušo dzīvē kopīgu muzicēšanu neesmu iekļāvusi savā dienaskārtībā, bet manā burbulī ir daudz cilvēku, kuri līdzās darbiem, bērnu audzināšanai un sadzīves rūpēm atrod laiku kora vai deju mēģinājumiem. Ir arī cilvēki, kuri darbojas folkloras kopās vai brīnišķīgi auž un darina tautas tērpus. Ar prieku daudzus no viņiem redzēju televīzijas tiešsaistes reportāžā no svētku gājiena, priecājoties par to, cik krāšņi ir mūsu tautas tērpi un ar kādu prieku un lepnumu gājiena dalībnieki tos iznesa. Iepriecināja arī mūsu kora Venda iegūtā lielā balva un kamerkora Ventspils 3. vieta Koru karos. Baudīsim svētkus, ko organizatori un svētku dalībnieki mums sagādājuši, un būsim lepni par Dziesmu svētkiem – tradīciju, kas dzīva jau 150 gadus!

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: