Pagājušajā nedēļā piedzīvojām teju visus gadalaikus – ja nedēļas sākumā pēkšņi attapāmies ziemā, tad nedēļas nogalē jau atkal varējām baudīt itin pavasarīgus, pat vasarīgus laikapstākļus, kas tā vien mudināja doties laukā. Brīvdabā. Nedēļas nogalē daudzi ventspilnieki izmantoja iespēju apskatīt Piejūras brīvdabas muzeja jauno ēku un ekspozīciju.

Muzejs ir ieguvis mūsdienīgu ēku, kurā eksponēti Ziemeļkurzemes zvejnieku un zemnieku tradicionālo dzīvesveidu raksturojoši krājuma priekšmeti, kā arī atklāta piekrastes floras un faunas bagātība. Lai gan jaunās ekspozīcijas izveidē ir izmantotas modernās tehnoloģijas (piemēram, var noklausīties, kā lībiešu valodā skan dažādi vārdi, vai ieklausīties zvēru un putnu balsīs), bez kurām nu jau laikam vairs nav iedomājams neviens 21. gadsimta muzejs, tomēr tehnoloģijām Piejūras brīvdabas muzeja ekspozīcijā ir sekundāra nozīme. Kā manas kolēģes Kristīnes Duļbinskas rakstā šodienas laikrakstā atklāj šīs ekspozīcijas izstrādātājs Jānis Mitrēvics, esot būtiski, ka primārais ir saturs, jo digitālais brīnums visātrāk noveco. Jāpiekrīt, ka ar tehnoloģijām mūsdienās vairs nevienu īpaši nepārsteigsi. Atceros, ka pavisam citādi tas bija divtūkstošo gadu sākumā, kad atklāja ekspozīciju atjaunotajā Livonijas ordeņa pilī. Tehnoloģijas toreiz vēl nebija tik plaši ienākušas mūsu ikdienas dzīvē, un dažādi displeji, interaktīvi ekrāni, ar kuru palīdzību izstāstīt un parādīt vēsturi, toreiz, pirms vairāk nekā 20 gadiem, šķita kaut kas diezgan unikāls, inovatīvs un pat futūristisks.

Digitālajā laikmetā mēs atkal sākam vairāk novērtēt īstas, reālas, sataustāmas, sagaršojamas, sasmaržojamas lietas. Apskatīt autentiskus zvejas rīkus, kalēja, kurpnieka vai skrodera darbarīkus, etnogrāfiskos tautas tērpus. Pat vienkārša siena ķīpa palīdz uzburt sajūtu, ka esi nonācis 19. gadsimta lauku sētā. Katram no šiem krājuma priekšmetiem muzeja ekspozīcijā ir atrasta sava atbilstoša vieta, kur tas organiski iekļaujas un palīdz veidot stāstu, kas vecajās telpās lielā mērā nebija iespējams. Protams, milzīga nozīme ir tam, ka muzejs ir ieguvis atbilstošas krājuma uzglabāšanas telpas visiem krājuma priekšmetiem, – to, cik būtiska nozīme krājuma priekšmetu glabāšanā ir katram priekšmetu veidam atbilstošam mikroklimatam, vislabāk zina tie, kuriem kādreiz ir bijusi saistība ar darbu muzejā vai bibliotēkā.

Autentiski un īsti – tādas ir manas sajūtas par jauno Piejūras brīvdabas muzeja ēku un ekspozīciju. Muzeja dibinātājs Andrejs Šulcs droši vien lepotos ar šādu rezultātu. Jaunās ēkas atklāšana pamudināja mani vēlreiz pārlasīt, ko par entuziastu Andreju Šulcu savulaik rakstīja Imants Ziedonis savā grāmatā Kurzemīte: «Apbrīnojama ir viņa spēja meklēt jaunu un doties nezināmā.» Šobrīd jaunu ceļu sācis arī viņa dibinātais muzejs. Lai izdodas!

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: