Ne tikai teātris 0

Rosīgs šis laiks ir arī mūspuses teātra ļaudīm – jau šo piektdien pirmizrādi piedzīvos Ventspils teātra jauniestudējums Tikai muzikants, ar šo Pētera Pētersona lugas uzvedumu godinot dramaturgu un teātra režisoru viņa simtās jubilejas gadā.

Man teātris vienmēr ir šķitis tuvākais no mākslām. Teātris palīdz mums izzināt pašiem sevi, izprast savas un citu cilvēku jūtas un emocijas, pasauli ap mums. Tas ļauj izdzīvot visdažādāko pieredzi, visparastākos un arī gluži neikdienišķus stāstus, iejusties atšķirīgās kultūrās un dažkārt pabūt arī pretēju viedokļu, ideoloģiju un uzskatu sadursmju krustugunīs – kā, piemēram, tas bija vienā no manām pēdējā laika aizraujošākajām teātra baudīšanas pieredzēm – Jaunā Rīgas teātra izrādē Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis uz Jūras vārtu skatuves. Teātris – tā ir arī iespēja paviesoties tur, kur pašiem nokļūt nav lemts vai paredzēts, un arī pretēji – identificēties ar stāstu, kas tiek parādīts uz skatuves dēļiem, tik dziļi personiski, ka pēc priekškara aizvēršanas netiec vaļā no sajūtas – tas, ko nupat redzēju un izjutu, patiesībā ir stāsts arī par mani pašu. Tādu, kāds es esmu šodien, biju kādreiz vai varbūt tiecos būt nākotnē.

Teātrī, tāpat kā jebkurā citā kultūras izpausmē, kāds vairāk meklē izklaidi, kāds – vērtīgas idejas, cits vairāk novērtē formu un izpildījumu, bet vēl kādam būtisks ir emocionālais pacēlums. Visdrīzāk jau katrs paņemam sev kaut ko no visa šī kokteiļa sastāvdaļām, katru reizi arī mazliet citādās proporcijās, atbilstoši savam noskaņojumam un vajadzībām – ir reizes, kad vairāk prasās dziļo ūdeņu un lielo dzīves patiesību, un ir reizes, kad pie sirds iet rotaļīgs vieglums.

Ventspils teātra režisore Vija Draviņa atklāja, ka līdz šim iestudējusi dažādu žanru salīdzinoši vieglākus, gaišākus darbus, bet šoreiz piedāvā skatītājiem jauniestudējumu, kas ir gana skaudrs – tajā atainots Otrā pasaules kara beigu posms – 1944. gada novembris, kad Kurzemē ielenkuma rezultātā izveidojusies teritorija ar nosacītu apzīmējumu Kurzemes katls. Šobrīd, kad Eiropas teritorijā, Ukrainā, atkal norisinās karš, šim Pētersona lugas iestudējumam noteikti arī ir mazliet savādāks skanējums, nekā tas būtu citos laikos. «Mums jau arī ir tā nedrošības sajūta, tās bailes un neziņa,» atzīst režisore. Un, lai gan cilvēki, iespējams, ir piekusuši no smagām tēmām un labprātāk priekšroku dotu izklaidei tā vietā, lai iedziļinātos traģiskos jautājumos, tomēr – nedrīkstētu arī izturēties pārāk vieglprātīgi un tos pilnībā ignorēt. Tāpat kā jebkuru būtisku tēmu. Jo teātris nekad nav tikai teātris. Tā ir pati dzīve.