Medaļas divas puses 0

Gatavojot publikāciju par sportistu treniņnometnēm, kas norisinās Ventspilī, uzzināju par atbalstu, ko sportisti saņem no pilsētas uzņēmumiem un iedzīvotājiem. To, cik tas ir būtiski, apliecināja Olimpiskā centra Ventspils viesnīcas pārvaldniece Inta Tomsone. Viņa nereti dara vairāk, nekā ietilpst viņas darba pienākumos, rūpējoties par sportistu un treneru, kuri apmetas viesnīcā, komfortu un labsajūtu. Jāstrādā tā, lai viņi nākamgad gribētu šeit atgriezties, saka Inta, uzsverot komandas darba nozīmi – daudz kas nebūtu iespējams bez citu ventspilnieku atsaucības un līdzdalības. Zinātnes centrs VIZIUM, Piedzīvojumu parks un koncertzāle Latvija ir tikai dažas no apskates vietām, ko piedāvā apmeklēt treniņnometņu dalībniekiem. Jāpiekrīt viesnīcas pārvaldnieces teiktajam, ka sportistiem vajadzīgs uzmundrinājums, jo panākumi ir medaļas redzamā puse, bet tas, caur kādiem ērkšķiem tie nāk, bieži vien paliek citiem apslēpts.

Jūnija beigās un jūlija sākumā Ventspilī treniņnometnē uzturējās Latvijas ratiņbasketbola izlase, kas nu jau aizvada pārbaudes spēles Polijā pirms augustā Nīderlandē gaidāmā Eiropas čempionāta. Ceļš uz sacensībām Polijā komandai izrādījās sarežģīts, jo dažas dienas pirms lidojuma Polijas aviokompānija atteicās vest sporta ratiņkrēslus. Izlases menedžeris Aigars Miklāvs stāsta, ka, pērkot aviobiļetes, solīts, ka sporta ratiņukrēslus varēs pārvadāt, bet pēdējā brīdī paziņots, ka tas tomēr nebūšot iespējams. Sācies stress un sarunas augstos toņos ar aviokompāniju, tomēr rezultātā nācies meklēt citu risinājumu. Izlase ir pateicīga Latvijas Basketbola savienībai, kas ratiņkrēslu nogādāšanai Polijā piešķīra mikroautobusu, bet Ventspils uzņēmumam Bucher Municipial – par finansējuma piešķiršanu degvielai. Viss atrisinājies veiksmīgi, un vienas dienas laikā ratiņkrēsli nogādāti līdz sacensību norises vietai Polijā.

Prieks, ka mūsu pilsētā strādājošs uzņēmums ir steidzies talkā sportistiem. Šis stāsts par labsirdību un atsaucību krasi disonēja ar citu šonedēļ uzklausītu stāstu no Dānijā dzīvojošas latvietes par negatīvo pieredzi, viesojoties dzimtenē un apmeklējot vienu no mūsu pilsētas atpūtas kompleksiem, kur saņēmusi citu apmeklētāju pārmetumus pēc tam, kad painteresējusies, vai cilvēks ar invaliditāti pakalpojumu var saņemt, nestāvot garajā rindā. Kādā no nākamajiem avīzes numuriem varēsiet lasīt viņas pieredzēto, ko labākajā gadījumā varētu saukt par vienkārši sabiedrības neizpratni, bet sliktākajā – klaju neiecietību pret cilvēkiem ar invaliditāti. Savu rūgto pieredzi sieviete uzticēja redakcijai, sakot, ka dara to ne tik daudz sevis, cik citu – Latvijā dzīvojošo – invalīdu dēļ, atzīstot, ka Dānijā šādas situācijas ir neiedomājamas. Un joprojām nezaudējot cerību, ka arī Latvijā attieksme mainīsies.