Pilsēta mana 0

Tomēr ir arī dienas, kurās esi sakaltusi večiņa vai pat melns viesulis! Cik daudzveidīga tu spēj būt! Vai arī es varu sajust šo brīvību būt dažādai?! Es mīlu tumšo, mitro alu. Es mīlu labi uzturēto. Es mīlu arī novārtā pamesto, jo, iespējams, tu tad guli un uzkrāj spēkus, lai celtos jaunai elpai. Dzīvesprieks mīt plašā sajūtu amplitūdā.

Un tad... vai es mīlu arī tavas stikla lausku piesmietās ielas? Tos traipus, kas paliek uz tava bruģa pēc kārtējā kautiņa?! Vai es paceļu negantu vārdu, kas mests tev sejā kā paceļ papīru, kurš izslīdējis no maza bērna rokas – ar tādu pieņemšanu un vieglumu? Kad rakstu par izstumtajiem, par rūpjubērniem tavās ielās, Ventspils, reizēm jūtos kā Kristīne no Purva bridēja. Man šķiet, Ventspils, ka esi aprunāta un niecināta par daudz. Man šķiet, Ventspils, ka mēs varētu tevi un sevi mīlēt vairāk. Rūdolfs Blaumanis būtu bijis godīgs līdz galam, uzrakstot, kas ar Kristīni un viņas dvēseli notika, pirms viņa satika Edgaru. Viņi nesatiktos, ja Kristīnes dvēselē nebūtu labirintu, kas atbilst Edgara ugunij. Pilsēta un tās iedzīvotāji nesatiktos, ja nebūtu saderības – uz pāris mēnešiem, uz gadiem, uz mūžu.

Vismazākās Ventspils ieliņas un tagadējās Pils ielas stūris ir mans bērnības laiks. Tur manas šūpoles, tur – skvēriņā pie arhīva – smilšu kaste. Tur mans otrā stāva logs, pat divi trīs. Tur šaurās kāpnes un pele, kas skripstinājās aiz sienas. Mazā virtuvīte. Tad, vēlāk, jau drusku lielāka es minu tolaik grantēto ieliņu oļus līdz Pļavas skolai. Un klausījos omas stāstus par mūsu dzīvesvietai pāri ielai esošo Sviestiņa skolu, to pašu, ko šodien sauc par Ventspils Centra sākumskolu. Es brīnos par savām meitām un pateicos dzīvei, ka viņām mūsdienu arhitektūras lidojums – Pārventas bibliotēka un Zinātnes centrs Vizium – ir pašsaprotamība, zinu, ka daudziem, ļoti daudziem Latvijā nekas tāds nav pieejams. Es redzu un novērtēju, pilsēta, kā tu audz! Es redzu un apzinos, pilsēta, ko es varu dot tev no sevis.

Lai arī nu jau vairāk nekā gadus piecus par savām mājām saucu Popes kalnu, vieta manā sirdī, kas ir tava, Ventspils, nav kļuvusi mazāka. Tu tur ietilpsti ar visu savu jūru, ar visiem veiksmīgajiem un gudrajiem ventspilniekiem un arī ar tiem, kas neiecietīgi kliedz pēc taisnības. Es gribu arī turpmāk rakstīt, stāstīt tavus stāstus, Ventspils! Lēnām pētīt, lēnām izsāpēt un ļaut tiem būt; lēnām lepoties, lēnām priecāties un mirdzēt. Un svinēt! Daudz laimes, Ventspils!