Pagājušajā nedēļā, saulainā piektdienas rītā dodos uz Rakstnieku māju, kur sarunāta tikšanās ar divām šā mēneša rezidentēm – Cipi Kelleri un Dinu Markonu. Abas ir ebreju izcelsmes sievietes.

Dina dzimusi Rīgā, bet pusaugu gados kopā ar ģimeni pārcēlusies uz Izraēlu. Ebreju valodā tulkojusi krievu klasiķus un brīnišķīgu Rainera Rilkes, Marinas Cvetajevas un Borisa Pasternaka saraksti. Cipi dzimusi Prāgā, divdesmit sešu gadu vecumā pārcēlusies uz dzīvi ASV. Tulkojusi un arī pati rakstījusi lielākoties dzeju, nedaudz arī prozu. Ļoti bieži viņas grāmatās skarta holokausta tēma. Zinu, ka abas nes savas tautas smago likteni, un jau iepriekš gatavojos smagai sarunai. Pirms tikšanās turpat blakus, bibliotēkā paņemu pat pārlasīt kādas rindas no Annas Frankas dienasgrāmatas. Iedomas un realitāte nesakrīt. Rakstnieku mājas pagalmā mani sagaida smalkā, enerģiskā un dzīvi apliecinošā Cipi un nedaudz noslēgtā, bet ar izcilu humora izjūtu apveltītā Dina. Sarunas raisās ap dzīvi – kādu ceļu abas gājušas, kā ceļš veidojis viņas. Zemdegās gruzd senču piedzīvotais holokaustā, bet pāri visam ir milzīga, pulsējoša enerģija, dzīvotgriba un paaudžu paaudzēs mantota gudrība. Abas sievietes ir ļoti atšķirīgas, bet viņas vieno piederība savai tautai, ebreju valoda, kurā ik pa brīdim kopīgiem spēkiem abas atrod kādu angļu valodā nomaldījušos vārdu, un tāds kā spīts. Abās deg viena un tā pati uguns, kas ik pa laikam uzdzirksteļo smieklos, kā arī atminoties senus vai ne tik senus pāridarījumus. Holokausts ir naida, diskriminācijas un arī augstprātības sekas. To atceroties, runājot par cilvēktiesībām, līdzcietību un nostāšanos pret netaisnību, cilvēks vēl aizvien saglabā cerību, ka vēsture neatkārtosies. Un brīžos, kad redzam, kā tā atkal jau uzmet kārtējo cilpu, ir jāmeklē veids, kā piecelties kājās un darīt visu, lai patiesības un veselā saprāta balss būtu dzirdama.

Sarunu ar Cipi un Dinu rakstu Baltijas ceļa 34. gadadienā. Dienā, kad mēs, trīs Baltijas valstu iedzīvotāji, izlēmām veidot savu ceļu, nevis ļauties, lai ceļš veido mūs. Baltijas ceļa datums netika izvēlēts nejauši, – šajā dienā apritēja 50. gadskārta kopš nacistiskā Vācija un staļiniskā Padomju Savienība noslēdza Molotova-Ribentropa paktu, sadalot Austrumeiropu divu totalitāro režīmu ietekmes sfērās. Šis ceļš ļāva noticēt tam, ka, lai cik atšķirīgi vai līdzīgi domājoši mēs būtu, mēs varam pārcirst savu cilpu un iedegt to uguni, kas laiku pa laikam uzdzirksteļo smieklos un atceroties senus vai ne tik senus pāridarījumus.

*rindas no Marinas Cvetajevas dzejoļa

Komentāri (0)

  • 0
    +Arājs 1488/2 02.09.2023, 07:53:40

    Atļaušos aizrādīt autorei,ka apzīmējumu "ebreji" uzspieda lietot krievu okupanti Psrs laikos.
    Mums ,latviešiem,vienmēr bijuši,ir un būs-žīdi.
    Bez tam būtu vēlams lietot pilno partijas nosaukumu-nacionālsociālistiskā.Bet tas nu tā,pēc katra brīvas izvēles...

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: