Mūsu rotaļu laukumu nozīme 6

Mūsu gadījumā par “cietoksni” jāuzskata lasītāju, publikas veselais saprāts.
Varam nebrīnīties par naidu, kas gāžas no līdzcilvēkiem interneta komentāros – jo tādu pasauli mediji rāda, nav brīnums, ka galvā dzīvotspējīgas pasaules uztveres vietā kaut kādas drupas.

Bet vai žurnālistikā maz iespējama tāda pieeja, kurā viedokļu paušana un kritizēšana nav sajaukta ar aizvainošanu, apmelošanu, nomelnošanu, oponenta dēmonizēšanu… vai gluži pretēji, caur rožainām brillēm mēs vērojam, kā pār pilsētu un valsti klusi līst cukurūdens. Vai ir iespējams labāk? Citādi?

Ar šādu domu esmu piekritis piedāvāt “Ventas Balss” portālam rakstu sēriju, kuras ilgtspēja ir atkarīga no tā, cik mēs spēsim cits citu paciest, vai izdosies pietuvoties tikko minētajam mērķim, analizējot pilsētā notiekošo no alternatīva skata punkta, lai būtu interesanti lasīt.

*

Sākšu ar ļoti vienkāršu tēmu, kuru esmu izpētījis visvairāk – bērnu laukumi.

Sagadījies, ka man bieži nācies tajos uzturēties un ar savu spiedzošo kvalitātes kontroles grupu novērtēt pilsētas sarūpētās izklaides iespējas. Ir cilvēki, kas bezmaksas labumus uzskata par pašsaprotamiem. Ar laiku komforta zonas nīgrums piemeklē ikvienu - lai kā slēptos, mēs tomēr esam patērētāju sabiedrība atbilstošā laikmetā. Mēs pieprasām, sūdzamies, sagaidām no citiem daudz vairāk, nekā no sevis.

Es sasniegto vērtēju ļoti pozitīvi. Saprotu, ka man pašam tik daudz naudas bērnu pilsētiņai savā dārzā nepietiktu. Ak, dārza arī nav. Pašam bērnībā -vienīgo bērnu pilsētiņu, ko atceros, ieraudzīju Veros, Igaunijā, pirkumu brauciena laikā. Atšķirībā no glītajām kurpēm, kas bija par lielu, slidkalniņš izrādījās par mazu – nācās atklāt, ka bērnība jau beigusies.

Tas pats notiek ar šiem laukumiņiem pašlaik un daudzām bērnu problēmām – līdz ko mūsu mazulis pieaug, mēs automātiski aizmirstam, ko mums gribējās pateikt par bērnu laukumu uzlabošanu vai ko citu. Ja ilgi kavēsimies – tūlīt būs skolas izlaidums, kāzas, darbs, pensija un gala izlaidums. Līdz tam nākamās rūpes vienmēr raus uz priekšu.

Tāpēc aši - ko esam secinājuši, aktīvi lietojot bērnu laukumus.

To, ka novērojumu ir daudz, un tie saistās ar plašākām līdzībām par cilvēku dabu. Piemēram, acīmredzams, ka bērniem vecuma grupā 3-5 vairāk interesē nākamais solis – tie daudz aktīvāk skries un centīsies darīt to, kas tiem ir “par lielu” un paredzēts 7-10 un vairāk gadīgajiem. Šī īpatnība, starp citu, saglabājas gandrīz visu mūžu, un izmainās vienīgi bērniem pēc 40, bet tas jau ir cits stāsts.

Ventspils bērnu pilsētiņu fasāde, redzamā daļa ir Latvijā daudzveidīgākā un košākā, tas ir milzīgs pluss, galvenokārt tūristiem, kuri te pavada dažas dienas. Jo paradoksālā kārtā mūsu bērni uz vienu parku vairāk par divām dienām negrib braukt. Izdauzījušies pa Centrālo bērnu laukumu, viņi prasās uz Pārventu. Vēl vairāk un biežāk viņi sasapņojas par ko tādu, kas ir atvērtāks, reālāks – īpaši Reņķa dārzs ar brīvu telpu un Enkuru parka taka ar maršrutu līdz jūrai, pat Dzirnavu parka strūklaka mēdz bērnu pilsētiņu izkonkurēt. Īstais bērnu laukums ir visa pilsēta!

Lauzu galvu, kāpēc tā.

Pirmkārt, pie tā, kas ir pa rokai, pierod. Publika ir tik “nepateicīga”. Mazs koka zirdziņš citā pilsētā mūs emocionāli var uzrunāt daudz vairāk. Somijā reiz bija šāda saruna – “mums savas pilsētas svētki riebjas, tad mēs braucam prom, Somijā visas pilsētās šajā laikā ir svētki - teica vietējie. Kur tad jūs braucat? – Kā, vai tad nav skaidrs? Mēs braucam uz citu pilsētu svētkiem!“

Otrkārt, varbūt krāsainās bērnu pilsētiņas šķiet tāds patērētāju attiecību simbols. Pārmeklējot internet dzīles, atradīsiet ne vienu vien uzņēmumu, kurš piedāvās labāko, interesantāko PRIEKŠ bērniem. Taču tas ir bizness. Ja tikai ir nauda – samaksā un uzstādi. Un viss, uzturi kārtībā. Bērniem ir jānāk un jābūt laimīgiem, jo priekš viņiem ir iztērēta “liela nauda”. Taču, līdz ko bērniem parādās izvēles iespējas, viņi izskrien pilsētiņai cauri un grib doties kur tālāk.

Raibumu, kurā grūti noorientēties, bērni labprātāk apmaina pret attiecībām. Jo pavērojiet, kā bērnu pilsētiņā uzvedas vecāki. Tas ir bērnu trenažieru biznesa patērētāju ķēdes gals, kas robota solī klenderē pakaļ mazulim un laiski dod aizliedzošas komandas, kad ierauga ko savai uztverei nepieņemamu.

Vai mūsdienu vecākiem vispār pietiek jaudas aktīvi darboties kopā ar bērniem? Retos gadījumos! Dzīve nav viegla, un šie laukumi nav tam īsti domāti! Tie ir dārgs veids, kā piesaistīt tūristus un parādīt, ka mēs par bērniem rūpējamies.

Loģiskais šādas ķēdes turpinājums ir visai bēdīgs – mēs esam pārāk aizņemti ar “savu kreņķi”, dodot tālāk vēstījumu “re, kā es par tevi rūpējos, jo atvedu līdz bērnu pilsētiņai”. Nākamais solis ir padarīt bērnu par sev līdzīgu, stresa māktu skrējēju cauri problēmām, atņemot brīvo laiku, brīvo saziņu, aizstājot to ar visa veida treniņiem un pulciņiem, jo bērns teju teju gūs ģeniālus panākumus, kā arī uz brīdi ir “nost no kakla”.

Apzināti sabiezinu krāsas. Negribu teikt, ka pulciņi būtu slikti. Vienkārši var gadīties, ka bērns, kuru nespiež darboties, pats izdara daudz vairāk, ja dara to, kas viņam tiešām patīk. Tāpat negribu teikt, ka bērnu pilsētiņas ir slikti. Tikai jāmācās pamazām tikt tālāk – no patērētāja domāšanas pie attiecībām, klātbūtnes.

Te ir divi virzieni. Pirmais – aktivizēt vecāku un bērnu kopīgas spēles. Mums krāsu un izvēles, ārējā spožuma ziņā sasniegti gandrīz vai griesti. Tālāk jāmēģina veicināt tādi stendi un vingrinājumi, kuros vecāki var paši aktīvi piedalīties.

Mini basketbola laukums ar maināmu groza augstumu ir pirmais idejas piemērs, kurš ātrumā nāk galvā – lai bērni varētu spēlēt pret vecākiem, un bērnu grozs ir zemāks. Lai ir iespēja nomērīt, līdz cik augstai stīpai bērns var uzlēkt… bet cik augstu uzlēks tētis? Kad šie rezultāti satiksies? Ja jau sapņojam un izsakām idejas (tad arī trakas drīkst) - varbūt mammām ir pieejama pults, kas to groza augstumu maina… varbūt pat aši, un tas mammām ļauj mainīt rezultātu? Varbūt ne pults, bet velopedāļi? Vai tas būtu jautri un citādi? Tas viss “jāštuko” pašiem – kā lai to veicina, jo 5 šādas minūtes, kad visi aizraujas, var atsvērt mēnesi bezpersonisku slidkalnu. Galva tad izvēdināsies daudz labāk! Piemērs ir teorētisks, bet tie jākrāj kaudzītē un jāvērtē.

Otrais attīstāmais virziens pilsētā jau ir parādījies – patiešām ir jāsāk mērīt ne tik daudz finanses, vai pasākumu vēriens un skaits – bet laime. To panākt daudz grūtāk, un priekš tās vajadzīgs cilvēcisks kontakts. Tādu pārsteigumu sajūtam, redzot bērnu pilsētiņā uzraugu Jāni uniformā, aizrautīgu, kustīgu, skaļu, reizēm stingru, runīgu, reizēm muļķīgu (labā nozīmē) – tīri vai pasaku tēlu, kurš nepārspējami šķita savā vietā, atdzīvinot un iekustinot apmeklētājus. Glābējs, instruktors, kārtības sargs, viss vienā – turklāt nozīmīgi, ka ikdienā, nevis organizētajos pasākumos, un bez īpašas reklāmas.

Tādu Jāni redzot, rotaļu laukums atdzīvojas - un kļūst skaidrs, ka tūlīt pēc tam, kad investēts tehniskajā aprīkojumā, telpās – materiālajā, ir jāsāk investēt cilvēkos un garīgajā, citādi laimes par priekšmetu nebūs, tikai neremdināmas alkas pēc nākamā priekšmeta. Jebkura infrastruktūra var palikt tukša un nelaimīga kā daudzas olimpiskās pilsētiņas, kad svētki devušies tālāk. Iedomājos, cik nozīmīgs profesionālajai orientācijai un izpratnei par pasauli var būt šāds Jānis. Ko tad mēs gribam ieaudzināt savos mazuļos?

Salīdzinājumam reāls notikums – reiz, būdams labā amatā, saņēmu pilnīgi jaunu darba auto. Otrajā dienā mazais dēls ar naglu sānos uzvilka gandrīz metru garu uzrakstu. “Pašvaldības policija”. Sagadījās, ka policija drīz ieradās, garāžas jumts bija uzlauzts vai cits kreņķis. Policists ieraudzīja uzrakstu un atkārtu žokli prasīja – kurš vainīgs, kam tas auto. Tā un tā, dēls pie vainas. – Kāpēc tā darīji? – policists dusmīgs. Dēls samērā naivi un nevainīgi – “es sapņoju, ka strādāšu par pašvaldības policistu, kad izaugšu liels!”

Drausmīgi smietos, ja nebūtu tik skumji tas, ko izdarīja konkrētais policists. Viņš ieplēta acis un uzbrēca dēlam – “Par policistu? Tu ko – STULBS ESI???”

Salīdziniet paši, kādus cilvēkus audzina viena vai otra situācija.

Nobeiguma akords – pārlasot tekstu ģimenē, sapratām – neesam 5 gadu laikā redzējuši bērnu laukumos nevienu bērnu ar īpašajām vajadzībām! Nevienu. Vai laukumi nav piemēroti, vai sportiskums atbaida? Vai aprūpētāji negrib rādīt jautrās iespējas, kas ir liegtas? Vai pārējā publika nav saprotoša? Nezinu, tas jāpēta vairāk, lai nepeldētu pa virsu. Piebildīšu vien to - kad Latvijā tiek veidotas kampaņas par iejūtību, tad tās pavada dažādi skandāli. Arī Ventspilī drīzāk mēģinās uzkurināt “sorosītu mītu” vai šausmināties par dzimumu jautājumiem. Lai gan iecietība sastāv no daudziem jautājumiem, kas patiešām ir tepat pa rokai un jārisina. Īstais produkts, kurš tiek veidots šādos pasākumos, taču ir pilsoniska sabiedrība, sabiedriski aktīvi cilvēki, biedrības, viedokļu un ideju apmaiņa, kas rada rezultātu, nevis “čakarē” – bez tā visa pilsētai jauka rītdiena patiesībā nav sagaidāma. Mums savi rotaļu laukumi vēl jāaizpilda ar laimi, un tas nav (tikai) naudas jautājums.